Mums tik traki nav bijis, lamājušies esam dažādās pakāpēs, tieša vardarbība ir izpalikusi, tikai draudēšana, bet par to jau saka, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj.
48.
Mums tik traki nav bijis, lamājušies esam dažādās pakāpēs, tieša vardarbība ir izpalikusi, tikai draudēšana, bet par to jau saka, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj. Atskatījusies visas šīs nejaucības pa šiem pirmajiem pieciem darba gadiem esmu pārpārēm. Ja ciemā ir vairākas šādas ģimenes, sirdij nav miera, jo neko nevar atrisināt radikāli. Pat bērnus atņemot un nododot bērnunamā, rodas jauni dzīves pabērni. Dažādi cilvēki, dažādi tikumi, un cilvēka dabā nav mainīties.
Pa svešām sētām un dzīvēm klaiņodami, arī mēs vēlamies savu māju, kur atslēgties no visas pasaules. Mēs pērkam māju! Lai cik labi būtu zem vecāku jumta, tomēr katra latvieša sapnis ir sava māja. Par jaunu mēs nevaram sapņot, tas nav mūsu spēkos. Atliek izvēlēties vecu, pietiekami lētu un tūliņ apdzīvojamu. Atkal palīdz gadījums. Kādas vecas lauku mājas mantotāji pārdod savu īpašumu. Puse mājas nav izbūvēta, bet trīs istabas ir ciešamā kārtībā. Jau pirmais iespaids par māju ir patīkams. Rudens zeltā atspīd koki, daba drīz dosies pie miera. Vēl pēdējās atvadu dzīres. Abas māsas plosās rudens lapu kaudzēs. Tā vēl nekad neesam jutušies. Turpmāk šie koki būs mūsējās sētas sargi. Visvairāk mani fascinē milzīgais ozols zaļgani pelēku stumbru, ko mēs četratā tikko spējam apņemt. Ja ozoli dzīvo tūkstoš gadu, tad šis ir spēka gados un pieredzējis mājas tapšanu un paaudžu maiņas. Nu tas vēros mūs, un varbūt koka stumbrs būs zibensnovedējs pērkona negaisu bargumā. Kādam taču ir jābūt augstākam un varenākam, un tas te ir lielais ozols.
Atceros iepriekšējo mājas saimnieci, kuru arī pazinu. Tā bija skolotāja Alīda Niedra. Kā šodien redzu viņu gara acīm: dūšīgu augumu, sirmu matu copīti pakausī, bārkstainu lielo plecu lakatu virs melna atlasa halāta. Šī lakata stūros skolasbērni pelnu dienā sprauda mazās pelnu kulītes un jautrojās, kad skolotāja to nemanīja vai izlikās nemanot. Viņa savu palamu Sīga nesa cēlā mierā. Būdama ģeogrāfijas skolotāja, viņa, mācot par pasaules faunu, emocionāli aprakstījusi stepes putnus sīgas. Te nu mēs tagad dzīvosim, kur ik slieksnis viņas kāju mīts un dārzs glabā skolotājas stādīto: milzum daudz puķu, krūmu un koku. Mums te patīk. Pārsaucam jauniegūto īpašumu par “Mūsmājām”, gan atceroties Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” mājas, gan cerot šīs pārvērst par savējām. Mūsu mājas dziesma uz visiem laikiem ir Raimonda Paula “Vēju stundā”.
Bērni pa dienu, tāpat kā līdz šim, ir manu vecāku pajumtē. Visi kopā savās mājās mēs ierodamies tikai vakaros pēc darba. Cik jauki! Klusums, miers mājās un slikts ceļš, pa kuru pirmajā gadā nav nemaz tik viegli iebraukt. Cilvēki bez palīdzības nepaliek, ir jau vēl arī feldšere, kas spējīga palīdzēt un lepojas ar to. Ārsts vakaros beidzot nav raustāmā lelle. Tomēr ne uz ilgu laiku. Drīz ievelk telefona kabeli, sāk labot ceļu, un nemiers atkal atnāk ne saukts, ne gaidīts. Pienākums liek kalpot, tāpat kā centrā dzīvojot, jo esam mediķi, kaut gan nekas cilvēcisks mums nav svešs. Tagad esam mājīpašnieki, un tas uz visu mūžu uzliek arī pienākumus. Katrā brīvā brīdī kaut kas ir pie mājas jāpadara un jāieliek ēkā arī sava dvēsele, jāiedzīvina lielajā maizes krāsnī savs mājas gariņš. Vienlaikus ir gan skumji, gan priecīgi. Rudens vēji ir tik bargi un griezīgi, it kā mūs gribētu iebiedēt, ka esam pārvērtējuši savus spēkus.
6. Simts procenti pēc instrukcijām
Saka, ka pusi no zināšanām ārsts iemācās no saviem slimniekiem. Tā ir dzīves skola, otrā puse ir grāmatu gudrības, un zinu, ka ārstam jāmācās visu mūžu. Tāpat kā vienā upē nevar iekāpt divas reizes, arī medicīnas zinātne nav sastingusi. Nāk jaunas metodes, jauni ārstniecības līdzekļi un atziņas. Manā ikdienā jāatrod laiks arī izglītošanās darbam, jāapmeklē regulārās un obligātās rajona medicīnas darbinieku konferences. Te vecākie kolēģi, slimnīcas nodaļu vadītāji mūs skolo, analizē pārbaudēs atrastās kļūdas. Arvien pienāk jaunas instrukcijas no veselības aizsardzības ministrijas. Tās punktuāli jāaizpilda, un daudz kas arī tikai formāli jāatraksta. Jāplāno darbs pa nozarēm, sākot ar organizatorisko un beidzot ar sanitāro izglītību. Šaubos, vai kāds šos plānus vispār lasa. Biezos vākos krājas dokuments pie dokumenta, atskaite pie atskaites, un papīru plūsmai nav gala.
