Tomēr darbā jāizliekas, ka tas nav nekas sevišķs, ka nesaskaros pirmo reizi ar bērna nāvi.
41.
Tomēr darbā jāizliekas, ka tas nav nekas sevišķs, ka nesaskaros pirmo reizi ar bērna nāvi. Rakstu rajona galvenajam ārstam un rajona pediatram paskaidrojumu un taisnojos, it kā es tur būtu vainīga. Varbūt man izteiks rājienu? Rajona medicīnas darbinieku konferencē atkal analizē notikumu, tā sakot, citiem par biedinājumu. Iztieku bez administratīvā soda. Kolēģi arī nesaskata manu vainu. Notikums pamazām aizmirstas, nogrimstot atmiņā.
Dzīve droši vien gatavo jaunus pārbaudījumus. Kad kolēģa atkal nav darbā, nākas iegriezties arī slimnīcas pieaugušo palātās. Kādā pēcpusdienā dežūrmāsa aicina pie mirēja – Zivtiņa. Varbūt vēl varot ko līdzēt? Apskatu slimības vēsturi. Diagnoze – bronhiālā astma. Viņš ir septiņdesmit gadus vecs. Slimojis vismaz divdesmit gadus, jau nedēļu ir liela aizdusa. Eju, jo jāiet. Tēlot gudro ārstu te nepienākas. Trīsvietīgajā palātā slimnieks ir viens, uzbudināts, zili melns, pietūkušām kakla vēnām. Mani ieraudzījis, laikam pēdējiem spēkiem pieraušas sēdus. Kad cenšos pielikt pie krūtīm fonendoskopu, kaut kāda spēka sviests, Zivtiņš uzlec kājās, ieķeras halātā un sagrābj manu kaklu. Kaut kam tādam neesmu gatavojusies. Kliedzu māsai, lai nāk, jo pati nespēju atbrīvoties no krampjainā tvēriena. Māsa nepaspēj neko palīdzēt, tad slimnieks atslābst, atkrīt, vēl daži gārdzoši gaisa tvērieni…
Esmu bijusi tikai nāves agonijas lieciniece. Varbūt otrā dienā kolēģis man pārmetīs, ka esmu iemaisījusies ne savās kompetencēs? Jāieraksta vismaz slimības vēsturē mūžībā aiziešanas fakts. Apsēžos pie daktera galda un apjēdzu, ka profesionāli spēju izteikties tikai krievu mēlē. Jau tā mani uzskata par puskrievieti, kaut gan medicīnas dokumenti gan no rajona, gan no Rīgas Veselības ministrijas rakstīti krievu valodā. Izrādās, ka kolēģa “slimības” dēļ es rakstu Zivtiņa pēdējo dokumentu – miršanas apliecību. Konsultējos ar terapijas nodaļas vadītāju par diagnozi. Laikam jau tieku uztverta kā pēdējā nejēga. Es gan neliedzos, ka šādu dokumentu rakstu pirmo reizi mūžā.
Daudz ko nākas manā ārsta praksē darīt pirmo reizi, un šī nav vienīgā diena. Arī pirmo reizi kādu dienu kļūstu par slimnīcas galveno ārstu. Kolēģis ir atradis darbu citur, un mēs bez naida šķiramies. Melotu, ja teiktu, ka neko no viņa neesmu mācījusies. Gudrības viņam netrūka, tikai alkohola dēmons traucēja tai izpausties. Paliek viņam gan ciemā, gan darbā draugi, kuri pirmajā laikā pie izdevības met sprunguļus manos vājajos iestādes vadītāja un ārsta prasmes riteņos.
Jau manas “administrēšanas” pirmajās dienās kāda medmāsiņa bargā tonī atgādina savu vajadzību pēc malkas. Valsts piešķirtā un ar likumu atvēlētā daļa viņai vajadzīga tūlīt. Ja es to nevarot sagādāt, tad esot par daudz uzņēmusies. Ja jau cilvēkam draud nāve nosalstot, atļauju aizvest paredzēto no slimnīcas malkas šķūņa. Par laimi, visas pārējās māsas malku ir saņēmušas un līdzīgi ultimāti neseko. Ja būtu mazāk aizņemta un ik brīdi nejustu to darbu gūzmu, kas nu ik dienas birst uz galvas, varbūt nožēlotu savu izvēli. Taču nevaļa ir nevaļa, nekādai analīzei lieka minūte nepaliek. Te darbs slimnīcā, pieņemšana ambulancē, mājas vizītes un pāri visam iestādes vadīšana.
Protams, cieš ģimene. Bērni jūt manu trūkumu, bet pašu redz maz. Vīrs pēc demobilizēšanās ir beidzis rentgenologu kursus, braukā uz rajona slimnīcu un pusslodzi strādā arī ambulancē pie mums. Ja nebūtu pagātnē bijis tik daudz atšķirtības, varbūt arī nezinātu, ko gribēt un ko varēt. Tagad ar sajūtu, ka esam stabilā vietā visi kopā, pietiek. Esam tautai vajadzīgi, un kas gan cits, ja ne mēs… Algas apmierina, un ir jau vēl tikai darba ceļa sākums. Jaunība ies mazumā, bet pieredze nāks tās vietā. Visu izšķirs laiks! Slīcinot pirmos kucēnus, vēl nezinām, vai arī nākamie nebūs jāslīcina.
2. Ar dzirnakmeni plecos
Uz lieliem notikumiem dara dižus un paliekošus darbus. Arī pie mums ceļ gandrīz vai gadsimta celtni – brīvdabas estrādi. Tieši pretī slimnīcai aiz upes top celtne, kurā skanēs un atbalsosies ne tikai pašu ciema kultūras notikumi. Katrai lietai ir divas puses – labā un sliktā, un mediķi bieži izbauda negatīvo notikumu augļus.
