Paplakā dzirdu tikai krievu valodu. Tikai viena virsnieku ģimene ir latvieši, kas te dzīvo jau labu laiku.
34.
Paplakā dzirdu tikai krievu valodu. Tikai viena virsnieku ģimene ir latvieši, kas te dzīvo jau labu laiku. Pie tās arī turos, kamēr vīrs medpunktā ārstē karavīru noberztās kājas, ved nopietnāk slimos uz lazareti un “ņem provi” ēdnīcā. Respektīvi, pēc uztura nobaudīšanas sniedz rakstisku atļauju ēdienu kā nekaitīgu izsniegt dienestā esošajiem. Palikt te ilgāk par pāris nedēļām nespēju.
Braucu atkal uz savu dzimto pusi. Tikai te jūtos mājās – vecāku atbalstīta. Meita ir sajūsmā, ka gaidu brālīti, un mēs par to daudz runājam. Sagādāju pēdējam studiju cēlienam piemērotu apģērbu, izeju valsts praksi sava rajona slimnīcā, gandrīz dziedot internacionālus vārdus: “Šī būs pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks”, pirmajā septembrī ierodos savā kaujas laukā. Bērns manā ķermenī ne kopjams, ne mazgājams, dabas māte visu dara pati pēc saviem likumiem. Ar profesionālajām zināšanām, izprotot šos likumus, daru ko varu – pareizi ēdu, daudz kustos, esmu akurāti ģērbusies un frizējusies.
“Skaista grūtniece!” saka manas istabas biedrenes. “Tu esi atplaukusi!” spriež grupas biedri. Garīgi jūtos mierīga, jo nu daru lielo sievietes darbu, un grūtniecība nav slimība.
“Kā tu to vari? Es sajuktu prātā! Tu taču esi pilnīgi apsēsta!” atklātības uzplūdos vaimanā Vika. Arī viņa gatavojas iestūrēt laulības ostā. Draudzeni noskatījis Kara medicīnas akadēmijas students. Vika ilgi šaubās – mīl vai nemīl vīrieti, kurš sakās Viku mīlam. Katrai no mums savas rūpes. Draudzene grib palikt Ļeņingradā un saka jāvārdu. Laulības ir laimes spēle. Kā dziesmā dzied: “Uz laimi visi cer, kas spēlē, bet vienmēr laimēt tas nav ļauts…”
Esmu grūtniecības hormonu ietekmē un dzīvi uzņemu tādu, kāda tā ir. Tikai skumstu, ka man nav vīra palīdzīgās rokas, kas pasargātu ikdienas gaitās. Varam viens otram rakstīt tikai gādīgas vēstules.
Studentu ikdiena mani ierauj savā mutulī, un nav pat laika, lai apcerētu savu dzīvi. Mūs nodarbībās radina pie ikdienas bērnu ārsta darba. Nodarbojamies jaunuzceltajā poliklīnikā – tai līdzekļi nav žēloti. Arī ārstiem un māsiņām ir ērti darba apstākļi. Ēka tika būvēta mūsu acu priekšā, un paši piedalījāmies gatavās ēkas telpu spodrināšanā. Tādā bērnu iestādē prieks strādāt. Skaistas telpas disciplinē gan vecākus, gan studentus. Drēgnajās Ļeņingradas rudens dienās te ir silti un mājīgi, un valda ierasts darbs. Mūsu pasniedzēja ir vecāka dāma, tā ap sešdesmit, bet enerģijas viņai milzums. Pieredzējusi smagos blokādes laikus, kad bads pļāvis pilsētas iedzīvotājus kā savā laikā mēris. Pamatīgo ārsta pieredzi viņa pasniedz aristokrātiskā mierā. Pamanījusi, ka esmu grūtniece, pelnu viņas īpašu labvēlību. Pat tradicionālo tējas dzeršanu mācību pārtraukumā viņa sasaistīja ar mana attīstībā esošā bērna vajadzībām. Esmu aizkustināta un reizēm arī jūtos neērti. Viņa ir kā mīļa vecmāmiņa bez mazākajām senilitātes pazīmēm, arī pasniedzējas palama ir mīļa – Korobočka (cibiņa). Oficiāli, protams, viņu uzrunājam vārdā un tēva vārdā. Mājas vizītēs pie “vīrusainiem” bērniem Korobočka mani nesūta, jo bērna radīšanas procesā vīrusi var būt ļauna lieta. To mēs redzam praktiskajā darbā bērnu slimnīcā pie neiznēsātiem bērniņiem. Tas atkal man ir kā brīdinājums. Kas tik viss nenotiek pasaulē! Ko es iesākšu viena šajā milzīgajā pilsētā, ja Jānītis izlobīsies no savas siltās vēdera mājiņas nelaikā, neuzbarojies, sīks kā tārpiņš un bezpalīdzīgāks nekā laikā dzimušie? Te nu gan ir uzskates līdzekļi grūtniecei – studentei, kas rada lielo dzīvības brīnumu! Kā dievlūgšanu pie sevis skaitu vai simto reizi: “Kaut tik viss būtu labi!”
Nu jau Jānītis mani bieži izglāsta, nomierina un reizēm kā aprājot, arī paspārda. Sieviešu konsultācijā, kuru regulāri apmeklēju, mani mierina un pārliecina, ka viss norit labi, tikai svarā nepieņemos, kā vajadzētu. Taču bērns jau nav teļš, kas jānobaro. Man te ir sava teorija: galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte.
Jauns mācību priekšmets pēdējā kursā ir psihiatrija. Ar satraukumu veram lielās Skvarcova – Stepanova psihiatriskās slimnīcas vārtus. Līdz šim esam mācījušies tikai par miesas jeb somatiskajām slimībām, nu pienācis laiks pētīt garīgās kaites. Kāpēc tautā šādu iestādi sauc par “trakonamu?” Vai te visi slimnieki trako?
