Daudzi grupas biedri jau ir ģimenes cilvēki, kurus spiež arī sadzīves nasta. Rūpes! Rūpes!
30.
Daudzi grupas biedri jau ir ģimenes cilvēki, kurus spiež arī sadzīves nasta. Rūpes! Rūpes! Dažādas rūpes. Arī Ludmila jau aizvadījusi uz Bagdādi savu Kahtanu, paraudājusi kādu laiku un samierinājusies. Nadja tagad apmeklē bērnudārzu un nedēļas beigās nāk uz kopmītni kā uz mājām. Viņa ir ne tikai skaista, bet arī talantīga, muzikāla, jau mācās lasīt un ir tik saprātīga kā liels cilvēks. Ludmila pati ir atplaukusi, atkal labi mācās, šķiršanās ir pārsāpēta. Beigas labas, viss labs…
Arī mana Dūdiņa – meitiņa – iet pirmajā klasē. Pirms skolas sākuma izspēlējām mazu teātri, pie skolas durvīm fotografējāmies it kā pirmajā skolas dienā. Tā kā abi mani vecāki ir skolotāji, bērns pie skolas gaitām jau ir pieradis, jo ir manu vecāku satelīts jau labu laiku. Ar daudz ko nākas samierināties. Nav nekādu lielu dvēseles satricinājumu, un mūs spārno cerības, ka pavisam drīz būsim kopā un nekad vairs nešķirsimies. Kamēr mēs tā domājam, liktenis gatavo jaunu pārbaudījumu.
13. Kā zibens no skaidrām debesīm
Pēc laimīgi pavadītas vasaras, visrosīgākās, kāda bijusi manu mācību laikā, ar interesantu mācību praksi rajona slimnīcā, ar gaišām cerībām nākotnē atgriežos mācību vietā. Vīrs gatavojas sākt ārsta darbu. Rīgas Medicīnas institūtu viņš jūnijā ir pabeidzis. Nu visi mūsu sapņi drīz īstenosies. Liekas, ka nekas nevar stāties ceļā. Un tad notiek kaut kas tāds, ko nekādi nevarējām paredzēt. Nelabvēlīgā politiskā situācija valstī liek valdībai pastiprināti rūpēties par bruņotajiem spēkiem. Sakarā ar notikumiem Čehoslovākijā mainās kara stratēģija, un tas iespaido tikko Rīgas Medicīnas institūtu beigušos ārstus – vīriešus, kuru veselības stāvoklis atbilst prasībām. Nu par kadru virsnieku brīvprātīgi un piespiedu kārtā uz divdesmit pieciem gadiem iesauc arī manu vīru. Te nelīdz nekas. Valsts intereses ir augstākas par mūsu sīkajām ģimenes lietām. Ko mums nozīmē virsnieka formas cepures zaļā apmale un medicīnas dienesta simbols uzplečos? Viss ir nostājies ar kājām gaisā. Ja vīram būtu bijusi pat nojausma par gaidāmo, viņš būtu izvēlējies mācības Medicīnas kara akadēmijā, un vismaz studijas būtu vienā pilsētā. Kāds nu viņš tagad kara ārsts? Pat nedienējis armijā! Arī Rīgas Medicīnas institūtā nav bijusi izveidota kara katedra, nekādu militāro zināšanu. Tomēr viņš ir ietērpts armijas uniformā, ar reglamenta novilktām dzīves robežām.
Nu esmu oficiera sieva, armija drīz saņems arī vēl vienu bērnu ārstu. Arī mana profesija kara pilsētiņās ir pieprasīta. Savu “oficeršas” statusu pat neapjēdzu. Ejot pa ielu, varu pieķerties tikai pie viņa kreisās rokas, jo labā ir paredzēta armijnieku sveicināšanai. Tas ir tik neierasti. Tikai tagad pamanu, cik Rīga ir oficieru pilna. Agrāk es tam nebiju pievērsusi nekādu vērību. Vienīgais pozitīvais, manuprāt, ir tas, ka pagaidām viņa pārprofilēšana par armijnieku notiek Rīgas kara hospitālī un alga ir krietni lielāka nekā parastam ārstam. Ja izvaicāju, kādi ir jaunie kara ārsta pienākumi, saņemu nenoteiktu atbildi: “Esi dzirdējusi, ka armijā iet bojā visādos negadījumos karavīri? Mans pienākums ir pavadīt bojāgājušos zārkos uz tēva mājām. Jāraksta papīri, jāsalutē pretimnākošajiem virsniekiem un jādzer šņabis.”
