Grauz kaut elkoņus. Pirmo reizi Vecgada vakarā būšu prom no mājām.
27.
11. Grauz kaut elkoņus
Pirmo reizi Vecgada vakarā būšu prom no mājām. Nekādu ilūziju par gadumiju kopmītnēs. Zinu, ka tas būs ļoti skumīgi. Taču šoreiz tam tā ir jānotiek. Jau otrajā janvārī ir jābūt “uz strīpas”. Civilajā aizsardzībā nevienu nodarbību nedrīkst izlaist. Pat bērnu ārstiem civilā aizsardzība! Tā sakot, ja gribi mieru, gatavojies karam.
Ja mūsu institūtā nebūtu kara katedras, daudz ko par armijas lietām nezinātu. Galvenās karavīru gudrības sešu nedēļu garajā ciklā apgūstam, un visu pirmā: “zaldāts” guļ, bet dienests iet. Arī man vēl Ļeņingradā jāatsēž noliktie gadi – tas ir minimālais laiks. Daudzreiz jāpaliek uz vietas, kaut sirds no krūtīm lec ārā. Tā arī šoreiz – grauz kaut elkoņus, bet paliec, kur esi. Visi vilcieni un lidmašīnas ir projām, un laiks neapstājas.
Kopmītnes pirmajā stāvā ir ūķis, ko sauc par mazo zāli (lielā ir lasītava), tur top gaisotne karnevālam. Šinī reizē devīze – daudzu tautību bērni. Palaikam te notiek dejas, taču ne man. Šoreiz pakļaujos grupas biedru pierunāšanai, jo man ir vienalga, ar ko un kā es būšu kopā divpadsmitos. Arī karnevāla maska top, improvizējot ar atlasa violetas krāsas pidžamu. Arāba sieva Ļuda atrod savās lietās melnu parūku. Toreiz tādas bija modē, un es pārtopu par japānieti vai kaut ko līdzīgu. Par japāņiem es nezinu neko vairāk kā pārējie. Kopmītnēs dzīvo arī bariņš vjetnamiešu, un es tikpat labi varu būt viņu māsa. Uzlieku melnas brilles, un maska gatava. Liekas, ka jaunības azarts man nav vēl svešs. Karnevāls ir īsts jampadracis. Šampanietis netiek žēlots, un reibums nu ir normāls “agregātstāvoklis”. Man jau nopietni “piekantējies” kāds jauneklis musketiera maskā, kas, pēc pazīmēm spriežot, atgādina manas grupas biedru un kaismīgo pielūdzēju, to pašu, kas vardīti manā somā iebāza kā simpātiju apliecinājumu. Laikam ejot, es neprasu, kas ir noticis ar viņa jūtām, bet nu nojaušu, ka šovakar kaut kas te labi nebūs: cieši piekļāvieni dejas laikā, karsta, alkohola aromāta apdvesta elpa gar manu ausi. Divus gadus atpakaļ es ar viņu nedaudz paspēlējos… Vai tagad jauneklis atkal vai vēl joprojām uz kaut ko cer? Viņš ir Dagestānas krievs, pārtikušu vecāku dēls. Dzīvo Ļeņingradas jaunajā rajonā, kur īrē vienistabas dzīvokli ar visām ērtībām. Droši vien noskatījis sev Jaungada nakts kompānijai japānietes maskā ģērbto pazīstamo sievieti. Mana rūpe ir tā, ka es esmu sieviete, kurai visu laiku dzīvē bijuši pietiekami stingri principi: nelēkt augstāk, kā varu, neiet pa vējam, ja tas pūš grāvī, nestrēbt karstu un domāt ar prātu. Galvenais, ka man te, kopmītnēs, nav ne sarga, ne drauga, tātad ar valšķībām, pat būdama maskā, es nu nekādi nedrīkstu spēlēties. Es zinu, kā vīrieti izprovocēt uz tālākām, neprognozējamām tuvības lietām, un, ja es to negribu, tad nemanot ir jāpazūd. Jā! Nemanot man jāpazūd, kamēr maskas nav kritušas un es kontrolēju situāciju. Mani pat pārņem panika. Mans pielūdzējs ir tik neatlaidīgs, nu jau pat uzbāzīgs. Arī mani šis vīrietis cenšas izprovocēt. Jaungada nakts kaislības droši vien te sitīs augstu vilni. Šaubos, ka karnevāla trakumā kāds būtu tendēts uz platonisku mīlestību, un tukšas cerības neviens nelolo…
Īsi pirms pusnakts, kad valda mazs apjukums un visi gaida Kremļa kurantu skaņu divpadsmito stundu, es laižos projām uz savu otro stāvu un stūra istabu. Te neviena nav, visi priecājas. Drošības dēļ aizslēdzu durvis no iekšpuses. Reproduktorā atskan pēdējais Kremļa kurantu gongs – jaunais gads Ļeņingradas platuma grādos ir klāt, un es jūtos viena, pamesta, kaut pati sevi ar vientulību nosodījusi. Tanī pat laikā zinu, ka gadumija nav nekas īpašs – tā ir kā spēle, kurā piedalās planētas pilsoņi katrs savā laikā, kamēr beidzot visi ir iegājuši jaunajā gadā. Tā katru gadu Zeme griežas ap sauli ar noteiktu ātrumu – pavasaris, vasara, rudens, ziema – un atkal cits jaunais gads. Tā aiziet arī mums dotais laiks…
Pēc mirkļa kāds sāk klaudzināt pie mūsu istabiņas durvīm, dauzās arvien skaļāk, uzstājīgāk: “Es zinu, ka tu tur esi! Atver, lūdzu!” Izmisīgi sauc musketieris no karnevāla.
“Ej ellē!” pie sevis nočukstu. Es negribu nevienu, nekādas tukšas izskaidrošanās. Es nevienam neko neesmu parādā, es nevienam neko neesmu solījusi. Man derdzas visi un viss. Derdzas šis Jaungads, nolādētās kopmītnes, mana stulbā iedomība panākt dzīvē savu. Es pati sev derdzos! Vai es par daudz nebiju iedomājusies? Vai es tagad esmu tā pati, kas sākot studijas tik tālu no mājām?
