Tā vietā, lai zīdaini vazātu pa pilsētas transportu uz tā sauktajām “silītēm”, te bērnam ir pastāvīga māja un vecākiem ieeja nav aizliegta.
25.
Tā vietā, lai zīdaini vazātu pa pilsētas transportu uz tā sauktajām “silītēm”, te bērnam ir pastāvīga māja un vecākiem ieeja nav aizliegta. Vēlāk uzzinām, ka šis bērnunams ir mūsu mācību bāze, kur apgūstam vesela bērna attīstības likumsakarības, barošanu un dažādus noslēpumus, kā iemantot bērna uzticēšanos. Nu mēs redzam, ka mūsu Ludmilas Nadja atbilst visiem vesela bērna parametriem. Dienās viņa būs īsta skaistule, tāpat kā māte. Arī tēva gēni devuši savu – tumšāku ādas krāsu nekā eiropiešiem. Meitenei ir gaiši mati un zaļas acis. Viņa ļauj sevi burzīt, mērīt un pētīt kā īsta modele. Blakus ir mamma, pie kuras paglābties. Mazulīte kļūst par visas mūsu grupas mīluli, bet Ludmilas laulību laiks pamazām tuvojas beigām. Es, būdama tuvākā draudzene, nesaprotu, vai arābam Ļuda ir vajadzīga tikai kā sieviete, vai viņš ir spējīgs uz ko lielāku. Vaicāta par to, draudzene izvairīgi atbild, ka to viņa pati vairs nesaprot: “Esmu ar viņu saradusi, viņš mīl bērnu. Tikai tagad es saprotu, ko esmu savārījusi… Kas notiks, kad Kahtans beigs institūtu un aizbrauks, ir neziņas miglā tīts…Te tev nu bija, studentu laulības ar garantijas laiku trīs gadi!”
Man liekas, ka kaut kas nepatīkams jau vīd gaisā. Kahtans ir patoloģiski greizsirdīgs. Varbūt tas liecina par Allaha dēla jūtu patiesumu?
Arī mana ģimenes dzīve dreifē pienākumu un pārpratumu jūrā. Vīrs jau ir piektajā kursā, ir glīts un iznesīgs vīrietis… Ko es varu darīt, ja viņš patīk ne tikai man? Taču viņš mani aizvien sagaida un pavada, raksta mīļas vēstules, uzmundrina grūtos brīžos. Ja Ļudai laulība visdrīzāk ir uz trim gadiem, tad manai ir pārtraukums – “taimauts” līdz mācību beigām. Esmu kā kompasa adata, kurai virziens vienmēr uz Rīgu. Priecājos, ka brīvdienās neviena sieviešu kārtas būtne manai ģimenes cellei netuvojas. Lietiskus laulības pārkāpšanas pierādījumus mēs viens otra dzīvē nemeklējam. Esam sešu gadu ilgās atšķirtības pusceļā. Dzīves šūpoles iet gan augšup, gan, elpai aizraujoties, krīt lejup. Tomēr es vismaz sapņoju, ka mūs vieno ticība, cerība un mīlestība.
10. Misijas sajūta
Pirms jaunā gada braucu uz Ļeņingradu ar vilcienu. Pat neienāca prātā, ka daudzie brauktgribētāji izpirkuši gan lidmašīnu, gan vilcienu biļetes. Izvēlos studentu pārbaudītu metodi: kontaktējos pirms vilciena atiešanas ar, manuprāt, simpātisku un iejūtīgu pavadoni, sarunāju maksāt “ķepā”, un viņa mani ievieto savā matraču un veļas noliktavā. Priekšā atrodu vēl divas tādas pašas jaunas sievietes, arī studentes. Katrs ķepurojas, kā var, ja jātiek uz priekšu. Studējošā jaunatne ir izturīga un pacietīga, un saprot, kā mīkstināt vilciena pavadoņu sirdis. Visiem jādzīvo. Mazajā telpā liekas nežēlīgi karsti. Klausos, kā atkal dun sliedes ierastā muzikālā troksnī, vēl tālu līdz galapunktam. Braucot ar vilcienu, vienmēr cenšos izgulēties, lai otrā dienā nebūtu miegamice. Farmakoloģija ir smags priekšmets, kavēt nedrīkst, tāpēc es sev atkal un atkal saku: “Jāguļ, jāguļ,” un cenšos ne par ko nedomāt, tikai par sliežu dunas mierinošo ritmu. Iekrītu beidzot miega valstībā.
Pamostos no balss vilciena radiotranslācijas tīklā. Uzreiz nesaprotu, kur atrodos, un tikai pēc brīža, kad balss atkārto tekstu, uztveru, par ko ir runa: kopējā vagonā atrasts vīrietis ar pārgrieztu rīkli un aicina kādu medicīnas darbinieku, kas varētu sniegt palīdzību. Jāpiesakās pie vagona pavadones… Paziņojumu atkārto vairākas reizes, un vārdi par pārgriezto rīkli liekas tik šaušalīgi. “Gan jau kāds ārsts atradīsies, nevar būt, ka garajā vilciena sastāvā nav zinoša cilvēka,” prātoju. Pēc laiciņa radiobalss atkal atkārto vienu un to pašu.
