Labi, ka mana grupas pāriniece pret vardēm izturas lietišķi un bez ceremonijām.
23.
Labi, ka mana grupas pāriniece pret vardēm izturas lietišķi un bez ceremonijām. Es savukārt varu to, ko nevar Taņa – baltās peles un žurkas viņai ir tas pats, kas man vardes. Nu “esam kvitā.” Studentu grupā mani īpaši ar vardēm neķircina. Tikai vienu reizi, atnākusi kopmītnēs, somā atrodu papīrā ievīstītu vardītes ķermeni. Viņa ir nobeigusies un tātad nekaitīga. Izliekos, ka neko nezinu, un vainīgo nemeklēju. Kādi mēs vēl esam bērni! Tās pašas uzmanības un patikšanas jūtas nākamo ārstu izpildījumā. Es zinu, kas to izdarīja…
Pie izdevības šim “varžu karalim” es iedzelšu pa savai – baltiešu – modei. Es jau sen manu, ka viena mūsu puiša skatieni ne reti vēršas manā virzienā biežāk, nekā vajadzētu. Nebūtu manas dzīves pieredzes, varbūt es nepamanītu gluži bērnišķīgo jūsmu. Jauns čalis, ir nedaudz pāri divdesmit. Vai tā nav viņa nelaime mest skatienus un, nedod Dievs, iemīlēties divdesmit septiņus gadus vecā precētā dāmā no Latvijas? Arī mani grupas biedri ir pamanījuši un reizēm uzvedas pat kā savedēji: te lekcijā man blakus vieta tieši viņam, te teātrī, grupai kopā apmeklējot izrādi, tieši tas pats. Ar uguni spēlēties nevajag, to man bērnībā mācīja vecāki vārda tiešā nozīmē, to es zinu arī pati, tomēr nolemju, lai straume mani kādu gabaliņu nes. Varbūt tieši tagad man vajag kādas jaunas emocijas, ieturot distanci? Vai liriska atkāpe man par ļaunu nāks? Vai es kāda mūķene? Pašreiz galvenais ir nezaudēt galvu, un uz to es ceru, jo patikšana nekādā ziņā nav no manas puses. Man nevajadzētu ciest nekādas sirdsapziņas mokas.
Saka, ka sirdsapziņa cilvēkā ieaug kā riekstā kodols, taču tikpat nepamanāms esot tārps, kas riekstā iekļūst un sāk kodolu klusām grauzt. Prātoju, ka varbūt kļūdas jaunībā nāk par labu, ja tās nevelk līdzi prāta gados. Savus gadus es uzskatu jau par prāta gadiem. Lai jaunie mācās no savām kļūdām. Es nevaru aizliegt to jaunā studenta patikšanu. Tā ir viņa lieta.
Viss šinī pavasarī pēkšņi nostājas savās vietās. Uz Pīteru bez iepriekšēja brīdinājuma atbrauc mans vīrs, visticamāk, lai glābtu mūsu laulību, kas bija tā kā mazas zemestrīces izbiedēta. Jau no pirmajām tikšanās minūtēm saprotu, ka spēsim visu vērst par labu. Ja kas arī bijis, tā vairs nav. Vairākas dienas pavadām kopā Pēterburgas apskāvienos. Kā īstam vīrietim pienākas, vīram ir makā nauda, lai noīrētu viesnīcas numuru un arī atļautos mazas izklaides. Es piešķiru sev atvaļinājumu. Šinī semestrī kavējumu ir mazāk nekā parasti. Baudām divvientulību ērtos apstākļos, un te – viesnīcā – bez jaukajiem tuvības brīžiem es atklāju, ka esmu tā pārkrievojusies, ka naktī pamodusies ierunājos krieviski. It kā nekā īpaša, taču tas ir signāls, ka arī mana zemapziņa ir svešās krievu valodas piesātināta. Es domāju krieviski un ikdienā to pat nebiju pamanījusi. Ak Dievs, cik tas ir dziļi! “Cik labi ir tev, tu mācies mūsu, latviešu, valodā un neapzinies, kāda tā ir laime!” un es sāku raudāt. Tās jau nav asaras par krievisko zemapziņas piesārņojumu, bet par visu to, kas milzis dvēselē. Par abu šķirto dzīvi ar īslaicīgiem kaislas tikšanās brīžiem. Par visu, visu to, kas vēl jāpārvar ilgajā brīvprātīgās trimdas laikā. Vēl četri gari gadi, vēl nav pat pusceļš noiets, bet citas izvēles vairs nav. Latvijas nacionālie kadri ir piesieti Pēterburgā. Katram savs liktenis.
9. Augšup – lejup…
Pienāk laiks, kad uzzinām, kas ir medicīniskā propedētika. Tā sauc īsu medicīniskās zinātnes apskatu – galvenās slimību pētīšanas metodes un paņēmienus. Priekšmets ir diezgan garlaicīgs. Tā ir ābece, burti tālākajam darbam, tā ir tikai zināšanu atslēga, pats primitīvākais iesākums. Priekšmeta pasniedzēja ieved mūs slimnīcā, un ar to mēs varbūt būsim saistīti visu mūžu. Mūsu mācību bāze ir milzīgā Kuibiševa vārdā nosauktā slimnīca pilsētas centrā. Esmu vīlusies, jo iestāde ir nemīlīga, lielām palātām, nolietotu aprīkojumu, telpas brēc pēc remonta. Jau ieejot, klūpam kāju tūkstošiem izmīdītās bedrēs. Pelēkās, augstās fasādes kolonas neizceļ ēku, varbūt tikai liecina par vērienīgo ieceri.
