Tieši pēc nedēļas – Ziemassvētku priekšvakars. Pavisam tuvu esam gada baltākajiem un sirsnīgākajiem svētkiem katrā ģimenē. Jau uzsnidzis vienmēr tik ļoti gaidītais sniegs un sals krāso degungalus sārtus. “Eņģeļi pār Latviju”, “Nepaej garām!”, “Siltums pār pilsētu”, kā arī citas labdarības akcijas un “Latvijas lepnums” rāda, cik daudz mums ir iejūtīgu, labestīgu cilvēku. Katrā vietā dzīvo un strādā ne mazums tādu, kas citiem dzīvi padara vieglāku un gaišāku tikai ar to vien, ka ir blakus. Viņi dalās ar mazumiņu, kas vēl atlicis pēc vairākkārtējas ienākumu samazināšanas. Vienīgi mūsu 100 gudrajām galvām Saeimā vienmēr ir par maz, tāpēc dreb par savām algām un nepamatotajām piemaksām. Taču bagāts ir tas, kuram pietiek, nevis tas, kuram ir daudz.
Par to pārliecinājos Norvēģijā, kura ir labklājības zeme. Neredzēju nevienu greznu savrupmāju, kādu netrūkst Latvijā. Vienkāršība un pieticība ir raksturīga it visā. Toties jūtamas rūpes par iedzīvotāju, it sevišķi bērnu un veco cilvēku, vajadzību apmierināšanu.
Par Ziemassvētku tuvumu skaistajā kalnu zemē liecina vien eglīte ar spuldzītēm pie mājas, skolas vai veikala. Oslo bijuši pat protesti pret dāņu veikalu ķēdes izvērsto reklāmas kampaņu masu saziņas līdzekļos, aicinot iepirkties. Nav vajadzības radīt ārēju svētku spožumu, ja to gaisma ir sirdī. Ticība un pārliecība, drošība par to, ka dzīve kļūs labāka, ļauj sveču siltajām liesmiņām kausēt ledu dvēselē. Tas ir kā pavediens, kas ved pretī gaismas atdzimšanai dabā un cilvēkos.
