Tā dzied kādā dziesmiņā. Bet diezin vai mums ar šiem vārdiem un trīs spļāvieniem pār kreiso plecu ir līdzēts, kad dodamies uz kādu motokrosu vai autoralliju.
Tā dzied kādā dziesmiņā. Bet diezin vai mums ar šiem vārdiem un trīs spļāvieniem pār kreiso plecu ir līdzēts, kad dodamies uz kādu motokrosu vai autoralliju. Tur it kā vēl varētu pieļaut domu, ka pašu apmeklētāju neorganizētības vai bojātās tehnikas dēļ kaut kas var gadīties. Bet nekas ļauns pat prātā neienāk, ja dodamies uz kādu lielāku atpūtas pasākumu. Bet še tev! Nelabas lietas notiek arī tur. Kāds varbūt teiks, ka visa dzīve ir viena nejaušība. Vai ir vēl labāks teiciens: sargi pats sevi, un Dievs tevi sargās. Diemžēl reizēm ar to vien ir par maz. Ikvienam no mums ir svarīgi kaut mazliet paļauties uz tiem, kam būtu jādomā un pat jānodrošina cilvēka dzīvībai droši apstākļi.
Vai rītā, no mājas izejot, kāds domāja, ka zvejnieksvētkos Rojā var atgadīties kas slikts? Diezin vai. Taču notika. Tagad tiek lauzti šķēpi par vainīgo – vai tas ir kaskadieris, kurš apgalvo, ka triku veicis nevainojami, vai vietējā pagasta vadītājs, kas saka, ka viņš nebūtu parakstījis līgumu ar gumijlēcēju klubu par triku demonstrēšanu, ja nebūtu pārliecināts par apmeklētāju drošību. Var jau būt, ka tā bija tikai nejaušība. Bet, ja nu tā bija paviršība un stulba paļaušanās uz to, ka gan jau nekas nenotiks. Rezultātā nelaime skāra 15 pasākuma apmeklētājus. Un ja arī vainīgos noskaidros, vai no tā kas mainīsies?
Vai pirms pieciem gadiem notikusī lielā nelaime Talsos, kad traģiski gāja bojā bērni, jau aizmirsusies? Ir atzinums, ka šie notikumi tikai pierādījuši profesionālās nolaidības un amatpersonu bezatbildības sekas. Ir daudz stihisku katastrofu, kur mēs neko nevaram prognozēt. Vai nav tā, ka bieži vien ar nolaidību un nevīžību paši izprovocējam nenovēršamo? Toreiz vajadzēja iedomāties, ka bērniem nav ko darīt restotā platformā, kas paredzēta ugunsdzēsēju darbam ekstremālos apstākļos. Pat tad, ja celtnis būtu izturējis pārslodzi un nekas nebūtu noticis, vienalga pieaugušajiem jau pirms tam vajadzēja saprast, cik tas ir riskanti.
Pirms trim gadiem vasarā Madonas rajona Rāceņu trasē autokrosa laikā divas sporta automašīnas ietriecās skatītājos. Vairāki cilvēki gāja bojā. Daudzi guva ievainojumus. Pēc negadījuma pie atbildības sauca sacensību organizētājus. Arī viņiem pārmeta, ka nebija ievēroti drošības noteikumi. Lai kā negribētos atzīt, taču daudzviet paši vien esam vainīgi nelaimēs, jo taupām uz cilvēku drošības rēķina.
Ja būtu stingri domāts par drošību un apsardzi, tad varbūt nebūtu sprādziena Rīgā, universālveikalā “Centrs”, izpaliktu nežēlīgās slepkavības Gulbenē, kad slepkava bez grūtībām varēja iekļūt bērnudārzā. Visos šajos notikumos ir bijis daudz nevainīgu cilvēku upuru. Un tā ir arī cena bezatbildībai un nolaidībai. Vai nav tā, ka, taupot naudu, zaudējam daudz, daudz vairāk?
