Nobeigums. Un tomēr – kaut kas visā tajā man nelikās īsts. Ar kādu draudzeni reiz pārspriedām „Askolda tēmu” – nez kā viņam tas izdodas? Vai tas nav apgrūtinoši?
(Nobeigums)
Un tomēr – kaut kas visā tajā man nelikās īsts.
Ar kādu draudzeni reiz pārspriedām “Askolda tēmu” – nez kā viņam tas izdodas? Vai tas nav apgrūtinoši? Bet visu zinošā Terēze mani toreiz apgaismoja – ar viņiem kopā dzīvojot Adīnas māte, kura to vien darot, kā pucējot abu māju un drēbes.
Un tomēr – drēbes ir viens, bet izturēšanās, manieres, uzskati? Nu, tos viņam esot iepotējusi Nadīna. Askolds esot pamatīgi zem sievas tupeles. Īsta dresūra.
– Nez kāds viņš izskatītos BEZ Nadīnas un piedzēries? – skaļi izteicu savu pēkšņi radušos domu.
Tolaik vēl nezināju, ka dzīve visai drīz dos atbildi uz šo jautājumu.
Ikgadējās Askolda darbavietas svinības sagadījās tieši tad, kad Adīnai nācās būt Somijā. Izvēles iespēju nebija – katram nācās būt tur, kur lika darba pienākumi. Toties uz šo pasākumu bija ielūgta Terēze kopā ar vīru – ilggadēju darbinieku.
To, kas notika šajā vakarā, dzirdēju no Terēzes.
Lielāko daļu atrakciju vadīja jauniņā sabiedrisko attiecību speciāliste Linda – aša meiča, visai vaļīgu un pavedinošu uzvedību. Jau no pirmās stafetes bijis manāms, ka viņa “nomērķējusi” uz šovakar brīvo Askoldu.
Lai arī sākumā viņš bijis atturīgs un noraidošs (kā nekā – citi taču redz!), pēc viltīgi izdomātās atrakcijas ar glāžu tukšošanu manāmi atbrīvojies.
Vēl pēc pusstundas Linda jau iekārtojusies Askoldam blakus un “diktējusi” savus noteikumus.
Visiem dejojot, Terēze manījusi, kā Askolds “pieņem apgriezienus” – kļūst straujāks, lielīgāks un cenšas izpatikt Lindai. Ak, lai jau, reiz ticis brīvībā!
Aizmirsusi par Askoldu, Terēze ar vīru uz kādu stundu pazuduši deju zālē. Tad viņa tā kā manījusi Askoldu vienā kreklā lecam polku ar Lindu, bet tobrīd tas licies tik neticami, ka nodomājusi – ak, laikam pārskatījusies!
Vēl pēc laba laika kafejnīcas galā bija dzirdama trauku šķinda un skaļi smiekli.
Ziņkāres vadīti, līdz ar citiem, Terēze ar Juri arī atstājuši deju zāli. Uz bāra letes, tikai apakšbiksēs – ar skārda paplāti rokās dejojis “čipendeils” – pareizāk Askolds. Tikai mirkli vēlāk Terēze pamanījusi ap viņa kāju apķērušos Lindu, kas lēnām atbrīvojusi viņu no vēl nenovilktās zeķītes…
Priekšnesums turpinājies vēl kādu laiku, un klātesošie abus “dejotājus” atbalstījuši ar ritmiskiem aplausiem, uzsaucieniem un smiekliem.
Askolda vārds vēl ilgi bijis darba biedru sarunās kā dominējošais. Bet ne jau ar ļaunu pieskaņu – drīzāk ar smaidu un ironiju.
Ja kas, Adīna vīram to nespēja piedot… Un nu Askolds valkā arī džinsus un džemperi.
* * *
Ilze to zināja jau sen – pirms ielaist vīrieti savā mājā, vajag kopā apēst ne tikai sāls pudu, bet vēl krietni pirms tam – izdzert pudeli degvīna. Tā, lai vīrišķis pamatīgi noreibst un parāda – kas ir kas!
Nevarētu teikt, ka viņa Ritvaru nepazina – gandrīz mēnesi abi ik sestdienas bija tikušies. Tomēr tā īsti iedzert nebija sanācis – Ritvars neņēma nu nemaz, jo principiāli pēc pāris stundu ilgušā randiņa brauca mājās. Kamēr Ilze pati neaicināšot viņu palikt uz rīta kafiju, tikmēr ni un ni.
Lai notiek! Sapratusi, ka šo vīrieti viņa tā uzreiz negrib zaudēt, Ilze bija izlēmusi – pietiek sēdēt kafejnīcās, ja daudz ērtāk to darīt ir mājās. Un tad jau lai notiek arī viss pārējais… Tovakar gaidot Ritvaru, bija uzklāts ne tikai galds, bet nopirkta arī konjaka pudele.
Neliela satraukuma pavadītas, vakariņas sveču gaismā iesākās romantiski un mīļi. Ritvara sajūsma par Ilzes lēmumu bija jūtama ik teikumā un žestā – viņš bija tik mīļš, tik asprātīgs, tik pavedinošs un iekārojams! Katrs viņa pieskāriens izsauca sen aizmirstas sajūtas, un Ilze pie sevis klusībā pukojās: “Ak, kāpēc es tik ilgi vilcinājos!”
Pēc otrās glāzītes viņi pārsēdās istabā uz dīvāna, kur plecs pie pleca rosināja jaunas izjūtas. Ritvara rokas atrada Ilzes plaukstas, elkoņus, plecus, un Ilze tām nepretojās. Tas bija tik patīkami!
Laika sprīdi līdz ceturtajai glāzītei viņi pavadīja sarunās. Ilze juta, ka noreibst, un pie sevis izlēma – pietiek! Turpretim Ritvaram, kā šķita, tikko iegaršojās. Mijoties šokolādes gabaliņiem, skūpstiem un konjaka malkiem, spriegums abos kāpa arvien augstāk.
Ilze jau iztēlē sajuta Ritvara kailo augumu un briestošo kaislību. Jā, viņa to gribēja! Arī Ritvars kaisles apskurbušā balsī čukstēja ausī: “Gribu tevi…” Viņa pirksti jau bija atpogājuši pusi no Ilzes kleitas daudzajām pogām un glāstīja krūšu apaļumus: “Ļaujies…”
Sapratusi, ka nav ko vairāk notikumus vilcināt, Ilze atvainojās, ka uz mirkli atstās Ritvaru vienu, un ieslīdēja vannas istabā. Tā gribējās smaržot tik gaisīgi un kārdinoši! Kā rožu dušas krēmam!
Kad Ilze, tērpusies satīna halātā, smaržojoša un svaiga kā Afrodīte, nostājās pie dīvāna blakus spilvenos atslīgušajam Ritvaram, viņa vēl nenojauta, ka vīrietis ir iegrimis dziļā snaudā. Viņa vēl cerēja – Ritvars tikai izliekas. Viņš gaida, kad Ilze pielieksies…
“Mīļais… Mosties!” Ilze noglauda Ritvara vaigu.
Mirkli klusumā pastāvējusi, vien saklausījusi dziļu un ritmisku vīrieša elpu, viņa pamanīja tukšo konjaka pudeli blakus dīvānam.
“Laikam jau tik drīz nemodīsies gan…” Ilze nopūtās un atslīga uz dīvāna malas…
No rīta katrs modās savā istabā.
Sadzirdējusi Ritvara rosīšanos, Ilze cēlās vārīt stipru kafiju. Juzdamies vainīgs par sabojāto vakaru, Ritvars atvainojās un atzinās, ka pie lielākas alkohola devas viņš momentā aizmiegot… Vakar tas malks drosmei laikam tomēr izrādījies par lielu…
* * *
Par Mudītes temperamentu stāstu esot daudz. Es gan tos dzirdēju no savas paziņas, jo parasti apgrozos citās aprindās.
Esot tādi, kas sakot – viņa “gāž kalnus” un “bīda mūrus”. Stipra un enerģiska sieviete. Bet atrodoties arī tādi, kas čukstot – “tā trakā…”.
Šai pusē vīrieti sev pa prātam Mudīte nevarot atrast. Viens šķietot par lēnu, cits – par klusu, vēl cits – par nabagu. Kāds dzirdēts sūrojamies, ka Mudīte viņu nosaukusi par prastu pelēcību, par muļļu un mīksto, bet kāds cits apvainojies par iesauku – Zēniņš.
Mudītes bijušais vīrs sūrojies: “Pat skaidrā būdama, viņa ilgi nav paciešama – visus komandē un kritizē, bet, kad iedzer, jāmūk no mājas laukā!”
Zinot, ka Modris pats nav nekāds zelta gabaliņš, daži metušies viņa teikto pārbaudīt, jo šī košā, labi koptā sieviete intriģējusi daudzus.
Kāds atzinies – pie Mudītes sabijis neilgi, bet – nu kādu laiku viņam būšot bail no sievietēm.
Pēc pāris stundu pazīšanās un kopīgi izdzertas viskija pudeles Mudīte ierosinājusi spēlēt izģērbšanās spēli. Kad Uldis uzreiz neesot iesaistījies notiekošajā, viņa izvilkusi no biksēm siksnu un sākusi vicināt uz visām pusēm. Kā tīģeru dresētāja! Ar katru reizi, kad netrāpījusi Uldim, iekarsusi vēl vairāk. Sākusies dzīšanās pa istabām, kas tikai sākumā izskatījusies kā meņģēšanās. Gan plīsuši trauki, gāzušās kārbas un vāzes…
Vēlāk, kad Uldis sapratis – ar sievieti notiek kas nelāgs, ar varu atņēmis viņai siksnu un sasējis rokas. Tad mēģinājis izrunāties. Tomēr pat sasieta Mudīte neesot varējusi nomierināties. Spārdījusies un lamājusies tādiem vārdiem, kādus Uldim pat no rūdītu veču mutēm nebija nācies dzirdēt…
Uldis gan teicies – atceroties reiz dzirdējis: esot cilvēki, kam no pāris glāzēm alkohola “aizbraucot jumts” jeb pazūdot saprašana.
Agra stāstā pēc izdzertas šampanieša pudeles Mudīte likusi viņam novākt galdu. Kad Agris iebildis – vēl jau laika gana, viņa satvērusi galdautu aiz stūriem un kopā ar visiem tur esošajiem traukiem, ēdieniem un dzērieniem izmetusi uz ielas. No ceturtā stāva loga uz trotuāra. Tad mierīgi sākusi izģērbties un paziņojusi – viņa nu iešot gulēt. Iespaidots no sievietes spontānās un radikālās rīcības, Agris labprāt viņai sekojis, jo gribējies šo temperamentu izbaudīt arī gultā.
Par turpmāko gan viņš sīkumos neesot izplūdis, vien pateicis, ka savu ziņkārību esot apmierinājis. Pāris dienas esot pastaigājis ar svīteri, kam augsta apkakle, un nez kāpēc plauksta bijusi aplīmēta ar plāksteri. To viņš esot nejauši uzplēsis…
* * *
Īpašs gadījums ir mana paziņa Silvija, kurai absolūti būtu jāizvairās no pārmērībām, lietojot divas alkoholisko dzērienu šķirnes.
Vecgada vakarā, kad bariņā jautri sagaidījām pusnakti, no dzērieniem uz galda bija vien pāris šampanieša pudeles un mēs jau arī – tikai piecatā. Zvans pie durvīm liecināja – mūsu kompānijai nāk papildinājums. Skaļi paziņojot, ka dzerot tikai šampanieti, savu līdzatnesto pudeli visai bravūrīgi uz galda nolika Silvija, – vai no āra gaisa, vai iepriekšējās ciemošanās – jau iesārtiem vaigiem, visai runātīga un jautra. Bet nudien nešķita, ka iedzērusi pār mēru!
Īsi pirms pusnakts Silvija pēkšņi atcerējās kādu savu tanti, pie kuras obligāti un nekavējoties vajagot aiziet. Tā kā nekāda atrunāšana nebija iespējama, piedāvājos viņu pavadīt. Arī man uz to pašu pusi ejams.
Aizverot aiz sevis siltā dzīvokļa durvis, jau sajutu, cik labprāt Silvija balstās uz mana elkoņa, bet mierināju sevi ar domu – nav jau tālu.
Tomēr, iznākusi svaigā gaisā, viņa pilnīgi atskurbušā prātā visai bažīgi paziņoja – “Paklau, es vairs nejūtu kājas.. Kā vate…”
Piecsimts metrus garā gabaliņa paveikšanai mums bija vajadzīgs visai daudz laika. Ar smiekliem, ar asarām, ar visai praktiskiem padomiem stutējot Silviju, kā nebūt mēs nokļuvām līdz galamērķim. Pa to laiku neskaitāmas reizes dzirdēju viņas sakāmo – “Es taču to zināju, ka tā būs…”
Kādā citā reizē, kad uz galda nebija ne lāses šampanieša, bet tikai liķieris dāmām (tām, kas lieto liķieri) un alus pārējiem, iepazinu citu Silviju.
Kad šo dārza svētku svinētājiem pievienojos es, kompānija jau bija “iesilusi”, šašliks vēl joprojām cepās, un visi izskatījās ļoti jautri. Visvairāk smējās Silvija. Man, protams, vajadzēja dzirdēt – kas šo kompānijas daļu tik ļoti uzjautrina.
Visai daudz laika nevajadzēja, lai saprastu – viņa smējās par visu! Par Mārci, kurš it kā smieklīgi grozīja iesmu; par Ritu, kurai kurpes papēdis iestidzis smiltīs un izskatījās – tā vispār nav; par kaķi, kurš cīkstējās ar vēl karstu gaļas gabaliņu; par to, kā mēs tur visi sēžam un it kā kaut ko saspringuši gaidām… Par visu ko un par galīgiem niekiem.
Sevi tādā “smejošā” stāvoklī atceros pāris reizēs, kad ir bijusi galēja apnikuma vai nespēka stadija – kad “kut vēderā” un kad smiekli nāk pat no parādīta pirksta.
Silvija smējās, jo viņai patiešām viss šķita smieklīgi. Tas jau nebija slikti, galvenais ir apjaust to robežu, aiz kuras var sāk birt asaras.
