Pārdomas par “teikt vai neteikt” var rasties gan par sadzīviskām situācijām, gan par notikumiem, kas būtiski ietekmē cilvēka dzīvi. Svešs bērns apzīmē svešu māju. Ko darīt – aizrādīt vai paiet garām? Dzīvesbiedrs kārtējo reizi apēdis sieru, bet iepakojumu ielicis atpakaļ ledusskapī. Radinieks aizbraucis uz ārzemēm peļņā, bet par Latvijā palikušo ģimeni vairs neliekas ne zinis. Iespējams, ārzemēs izveidojis citu ģimeni. Aizrādīt, paust savu nostāju vai paklusēt? Vieni šādās situācijās pieturas pie padoma – svešās darīšanās nejaucies, dzīvesbiedram visu par sevi nestāsti, savu laulību ar draugiem neapspried! Bet citi uzskata, ka tas ir aplami.
Visi nespēj sākt runāt
“Visi cilvēki nespēj sākt runāt par savām problēmām. Vide, raksturs, audzināšana, attiecības ģimenē ir faktori, kas nosaka, cik viegli vai grūti ir otram cilvēkam uzticēties un sākt runāt,” pauž psihoterapeite Inese Putniece. Lai sāktu ar otru cilvēku apspriest savas sajūtas un emocijas, ir savstarpēji jāuzticas. Ja sarunbiedrs ir nepatīkams, nav vēlmes ar viņu sevi apspriest vai dalīties iespaidos un pārdomās. “Nevar sasaukt sapulci un likt visiem izstāstīt savus noslēpumus. Izrunāšanās nenotiek pēc noteikta grafika. Ir dabiski, ka ir robeža, aiz kuras negribas citam uzticēties. Tikpat dabiski, cik novilkt robežu, tikpat saprotama ir vēlme dalīties. Katram cilvēkam ir emociju limits, ko viņš spēj pārvarēt vienatnē. Kad limits izsmelts – labi, ja blakus ir uzticības persona, ar ko izrunāties. Ir aplami domāt, ka vienam ar visu jātiek galā,” norāda psihoterapeite.
Novelt no saviem pleciem
Ir situācijas, kad ieteicams pašam saprast savas domas un tikai tad izlemt – runāt vai klusēt. “Ja viens laulātais piekrāpj otru un tas nekļūst par ieradumu, vai nepieciešams būt atklātam un visu izstāstīt dzīvesbiedram? Domāju, ka ne. Šādā gadījumā izrunāšanās atvieglos sirdsapziņu, bet patiesībā problēma tiek uzvelta uz otra cilvēka pleciem. Tas nenozīmē, ka jāveido melīgas attiecības. Vienkārši nav godīgi savu smagumu nodot tālāk un likt dzīvesbiedram ar to mocīties un likt otram visu atrisināt,” pamato I.Putniece.
Līdzīga situācija var veidoties ar dzīvesbiedra vecākiem, tuviniekiem vai draugiem. Jāsaprot, vai noslēpuma atklāšana uzlabos situāciju, vai pateiktais nebūs pārāk liels slogs otrai pusei. “Visu nevar un nevajag izrunāt ne ar draugiem, ne vecākiem, ne ar dzīvesbiedru,” padomu dod psihoterapeite. Katrā cilvēkā ir noslēpums – nevis “skelets”, bet noslēpums – un to visu nemaz nevar izrunāt.
Jānovērš sprādziens
No vienas puses, ir jāsaglabā robeža atklātībai, no otras puses – klusēšana nedrīkst kļūt par slogu. Šis slogs var kļūt par atombumbas sprādzienu, kuru apkārtējie nesapratīs. Ja cilvēks ilgi un pacietīgi klusē, bet patiesībā viss viņā vārās, tad agrāk vai vēlāk emocijas izrausies uz āru. Vislabākais modelis – cilvēkam ir tuvs draugs, kura klātbūtnē nav jāmeklē pareizie vārdi. Cilvēks, kurš sapratīs un nenosodīs. Cilvēks, kuram var uzticēties.
“Uzticēšanās attiecībās ir svarīga jebkurā vecumā,” pārliecināta I. Putniece. Jebkurā vecumā tuvu cilvēku atbalsts svarīgs brīžos, kad sirds ir pilna, kad grūti spert pirmo soli pretī pārmaiņām. Taču ir periodi, kad draugu atbalsts ir īpaši svarīgs. Viens no šādiem periodiem ir pusaudžu vecums. “Atrast uzticības personu īpaši svarīgi ir pusaudžu vecumā. Personības veidošanās laikā ir neziņa un bailes no attiecību veidošanas, un tad ir labi, ja ir, kam uzticēties. Taču šajā vecumā uzticēšanos apdraud intrigas. Klasiskie stāsti par pieviltu uzticēšanos nav mīts, tie nāk no dzīves. Mana pārliecība – ja uzticēšanos nodod, lielākais zaudētājs ir cilvēks, kurš otru pievīlis,” pieredzē dalās psihoterapeite.
