Alsviķu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvs pašlaik gatavo repertuāru dziesmu un deju svētkiem. Tā vadītāja Ilze Līviņa uzskata, ka iespēja piedalīties lielajos svētkos ir jānopelna, cītīgi strādājot.
Alsviķu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvs pašlaik gatavo repertuāru dziesmu un deju svētkiem. Tā vadītāja Ilze Līviņa uzskata, ka iespēja piedalīties lielajos svētkos ir jānopelna, cītīgi strādājot.
Šī “Jandālam” ir 17. sezona. Pirmos piecus gadus kolektīvu vadīja Astrīda Leimane, bet jau divpadsmito – I.Līviņa. “Šo gadu laikā kolektīva sastāvs nav daudz mainījies. Ir neprecēti jaunieši un arī viena vecmāmiņa. Visi ļoti labi saprotas. Arī mūsu kolektīvā trūkst vīriešu, bet tā ir aktuāla problēma visā Latvijā,” stāsta I.Līviņa.
Nosaukums cēlies no latviešu tautas dejas “Jandāls”, kas tulkojams kā vispārēja latviešiem saprotama jautrība. “Jandāla” repertuārā galvenokārt ir latviešu tautas dejas. I.Līviņa ir sporta deju skolotāja, tāpēc viņa māca arī “Bugi, bugi”, Vīnes valsi un marša fokstrotu.
“Ceļas un krīt” par dejotājiem
“Vienmēr uzstājamies Alsviķu pagasta, kā arī rajona kultūras pasākumos. Kolektīvu finansiāli atbalsta Alsviķu pagasta padomes priekšsēdētāja Sandra Zeltiņa un kādreizējais priekšsēdētājs Gunārs Birznieks. Arī pagasta kultūras nama vadītāja Marita Ramane “ceļas un krīt” par visiem pašdarbības kolektīviem un palīdz nodrošināt visu iespējamo veiksmīgai darbībai un uzstāšanās reizēm. Manuprāt, viņa ir saprotoša un izpalīdzīga kultūras nama vadītāja,” norāda I.Līviņa.
Vadītāja atzīst, ka “Jandālā” ir dejotāji no Alūksnes, Strautiņiem, bet vismazāk no Alsviķiem. “Kolektīvā lielākoties ir precēti pāri. Ir arī tā, ka no laulātā pāra nāk tikai sieva vai tikai vīrs. Drīz uzstāsimies deju kopas “Rota” vadītājas Nellijas Slišānes organizētajā sadancī Alūksnē. Ir būts dažādās Latvijas vietās, bet visvairāk Vidzemē. Šovasar braucām arī uz Baltijas valstu tautisko deju festivālu Veros Igaunijā,” atklāj I.Līviņa.
Uz skati jož pāri ezeram
“Ar augstiem sasniegumiem “Jandāls” nelepojas. Būtiski ir tas, ka cilvēki mūsu kolektīvu atzīst par saliedētu. Tas nozīmē daudz. Neesam profesionāļi, jo dejošanu visi dalībnieki uztver kā lietderīgu un jauku brīvā laika pavadīšanu. Kolektīvā valda sapratne un saliedētība. Uzskatu, ka ir jābūt vēlmei un aicinājumam dejot. Vajadzīga arī uzcītība, noteiktība un pienākuma apziņa. Arī brīžos, kad esi noguris, ir jāsaņemas, lai dotos uz mēģinājumiem vai koncertiem. Lielākajai daļai “Jandāla” dejotāju ir ģimenes, bet viņi nodarbības apmeklē regulāri,” norāda I.Līviņa.
“Jandālā” ir piedzīvoti vairāki smieklīgi gadījumi. “Humors kolektīvu pavada arī ikdienā, jo bez tā nevar. Tā ir patīkamāk un jautrāk. Atceros, ka pirmajā gadā, kad vadīju kolektīvu, kāds no dalībniekiem laikā nepaspēja uz deju skati, kas notika Kolberģī. Dažas minūtes pirms tās sākuma viņš tomēr ieradās. Lai ātrāk tiktu, viņš kājām bija nācis pāri Alūksnes ezeram,” stāsta I.Līviņa.
Reizē dejo un atpūšas
Viņa ir pārliecināta, ka dejot var jebkurš cilvēks. “Visi neprot to darīt izcili. Arī mākslinieciskajā pašdarbībā mērķis vienmēr ir augsts sasniegums un kolektīvam par tā īstenošanu ir prieks. Pārsvarā dejot nāk, lai labi pavadītu laiku un atpūstos no ikdienas darbiem. Tomēr tas neliedz sasniegt labus panākumus,” spriež I.Līviņa.
Viņa uzskata, ka skatītāju uzmanību dejotāji var piesaistīt ar ārējo veidolu, tērpiem un izskatu. “Protams, visbiežāk uz koncertiem nāk tuvinieki. Manuprāt, vēlmi redzēt un piedalīties kultūras pasākumos bērnam ir jāveido jau skolas gados. Pašdarbības koncerti vienmēr ir bez maksas. Kāpēc skolas nevarētu izmantot iespēju un organizēt braucienus uz tiem?” jautā I.Līviņa.
