Dēlu, kurš nu jau ies 5.klasē, bērnudārzā palaidu, kad viņam bija tikai viens gads un septiņi mēneši.
Tas nebija viegli, īpaši, kad, aizejot vakarā pakaļ mazajam, bija pārsista galva, lūpa vai iegūtas vēl kādas citas traumas. Bet, tā kā puika no rītiem dārziņā neraudāja un palika bez īpašām problēmām, tad arī man pašai bija vieglāk. Grūtāk gāja meitiņai. Viņa bērnudārza gaitas uzsāka, kad palika viens gads un desmit mēneši. Ja materiālie apstākļi ļautu, tad noteikti līdz trīs gadu vecumam bērnus uz dārziņu nevestu. Meitiņu sākām pieradināt pie bērnudārza pakāpeniski. Sākumā apmeklējām kopīgi rotaļu grupiņu un tikai tad devāmies uz dārziņu. Jāpiebilst, ka līdz dārziņa gaitām gan dēlam, gan meitai iemācījām pašiem ēst, iet uz podiņa, noslaucīt salvetē degunu, pēc dažiem mēnešiem arī apģērbties. Sākumā bija smagi. Rītos raudāja ne tikai viņa, bet arī es. Vakarā viņa man čukstēja ausī, ka rīt negrib iet uz dārziņu un ka labāk būtu abām dzīvoties kopā pa mājām. Uzsākot dārziņa gaitas, abām bija jāpierod pie audzinātājām, telpām un pirmajā mirklī, šķiet, haosam, kurš valdīja grupiņā. Tagad esam tikuši tam pāri un uz dārziņu viņa dodas ar prieku.
