Anda, 32 gadi
Pašlaik 32 gadu vecumā jūtos daudz labāk nekā tad, kad man bija 18 un, kā mēdz teikt, «visa pasaule vaļā». Toreiz biju maza, sasaistīta, kautrīga meitene, kas spēja atraisīties vien tuvāko draugu lokā. Pašapziņas trūkums, kas droši vien raksturīgs daudziem hormonu vētru plosītiem pusaudžiem, man piemita īpaši izteikti, un jāatzīst – ļoti traucēja dzīvot. Sevī nepatika gandrīz nekas – ne mati, kurus nekad nemācēju glīti ieveidot, ne uzrautais deguns, ne pārāk mazais augums. Tas ietekmēja saskarsmi ar cilvēkiem. Arī puišiem, kas tajā vecumā nav mazsvarīgi. Taču ne tikai. Atceros, ka, universitātē stājoties, baidījos atvērt dekanāta durvis, lai noskaidrotu nepieciešamo.
Taču jau toreiz sapratu, ka tā dzīvot būs grūti, un diezgan apzināti izvēlējos profesiju, kurā katru dienu jārunā ar svešiem cilvēkiem. Mācoties un strādājot, lēnām sevi lauzu, lai gan tas nācās grūti. Tagad, teju piecpadsmit gadu vēlāk, esmu pavisam cits cilvēks, taču par savu tā laika «jaunību» varu teikt – tā nebija viegla. Tagad, lai gan daudzas iespējas, piemēram, studijas ārzemēs, bērnu, ģimenes, gadu dēļ it kā palikušas neizmantotas, es patiešām jūtos brīva un apmierināta kā putns debesīs. Bet analizējot sevi savos astoņpadsmit, esmu sapratusi, ka pirmais, kas man jāieaudzina bērnos, ir veselīga pašapziņa. Tā padara dzīvi vieglāku jebkurā vecumā.
Andris (32), projekta vadītājs
Vidusskolas laiku atceros kā diezgan «izšķirošu», tie bija gadi, kad nostiprinājās pārliecība un dzīves uztvere, kas bija izveidojusies jau iepriekš. Par laimi, tolaik manā dzīvē nozīmīgu vietu ieņēma sports, jo pilnīgi neinteresēja nekādas atkarības vielas, ne logu dauzīšana, ne tamlīdzīga ālēšanās. Atšķirībā no daudziem vidusskolēniem tajos gados vēl nebija pieņemts stingrs lēmums par nākamo profesiju, un arī negausīga mācīšanās, sēdēšana pie grāmatām ne tuvu nebija prioritāte. Laikam jau likteņa ironija, bet dzīvē tā sanāca, ka pašreizējā nodarbošanās ir ārkārtīgi tuva tam, ko darīju jau vidusskolas laikā. Tiesa, pa starpai dažādu apsvērumu dēļ paguvu iemācīties vēl daudz noderīgu lietu un pastrādāt arī citās jomās. Nezinu, vai es tiešām gribētu sacīt, ka vidusskolas laiks ir patīkamākais dzīvē, bet viens no jaukākajiem noteikti – kā starpposms, kā tilts starp skolas solu un «lielo» dzīvi. Tagad vidusskolēni, protams, ir pavisam citādi, un, skatoties uz viņiem, var tikai priecāties, ka iespēju un līdzekļu to izmantošanai ir krietni vairāk un ļoti daudzi ir ieinteresēti to darīt.
