Jaunalūksnieši Skaidrīte un Uldis Pūpoli 10.oktobrī svinēs Zelta kāzas kopā ar ģimeni un tuvākajiem draugiem. Kopā nodzīvoti daudzi gadu desmiti un joprojām viņi viens par otru rūpējas ar sirsnību un uzlūko ar mīļu skatienu.
Pūpolu pāris uzsver, ka vīra un sievas attiecībās galvenais ir sapratne un iecietība. “Vienam otru ir jāsaprot – mūsdienās daudziem pāriem tā pietrūkst. Nevajag jau visu laiku dzīvot uz lielās mīlestības viļņa, bet būt kopā, svinēt svētkus. Ļoti daudz konfliktu ir, ja sieva un vīrs strādā vienā darbavietā. Mēs ar Uldi strādājām atšķirīgus darbus un darba problēmas mājās nenesām. Katram ir jāstrādā par sevi – man šķiet zemiski, ja sieva vai vīrs nemitīgi dodas visur līdzi savam laulātajam. Protams, arī mums ir bijuši savi strīdi – agrāk ķildojāmies par bērnu audzināšanu: viens atļāva to, otrs kaut ko citu. Tagad dzīvojam saticīgi – ja nu par kādiem sadzīves sīkumiem pastrīdamies,” stāsta Skaidrīte.
Jautāti, kā saticīgi kopā sagaidīt Zelta kāzas, viņi smaidot atbild: „Sievai ģimenes dzīvē nav jābūt gudrākai par vīru, bet viltīgākai gan: ne velti krieviem ir teiciens, ka viltība ir kā otrais prāts.”
Uzlūdz dāmas!
Uldis vēl tagad atminas, ka tuvu Bejas centram bijis šķūnis, kur notika balles – tur viņš savu Skaidrīti pirmo reizi ieraudzīja. „Ballē Skaidrīte mani uzlūdza uz dāmu deju – skatos: nāk skaista, sīka blonda meitene…” stāsta Uldis. Pēc tam vienu gadu kopā mācījās Alūksnes vidusskolā. „Tad viņa bija puišu aplidota. Tolaik Skaidrīte aizrāvās ar sportu, bija simpātiska, atsaucīga un spica meitene. Pēc vidusskolas aizgāju studēt uz Rīgu Lauksaimniecības akadēmijā, pēc laika arī Skaidrīte sāka Rīgā studēt, bet mēs kontaktu neuzturējām – tikai reizēm kopā ar 6.tramvaju braucām katrs uz savām studijām, jo Skaidrīte studēja Industriālajā politehnikumā. Šad un tad Skaidrīti redzēju un vienmēr nodomāju, ka jauka meitene,” atminas Uldis.
Skaidrīte turpina, ka pēc tam Uldis sāka strādāt Mārkalnes kolhoza iecirknī par pārvaldnieku, bet Mārkalnē dzīvoja Skaidrīte ar mammu un māsu Līgu. Uldis dzīvoja kortelī blakus Skaidrītes mammas mājai. “Viņš dzīvoja kalniņā, mēs – lejiņā. Vasaras brīvdienās mēs satikāmies – bija gadījums, kad pēc ballītes kāds iereibis traktorists gribēja izrādīties un izraisīt nelaimes gadījumu. Uldis par to ļoti pārdzīvoja, notikušo pārrunādami, kopā gājām uz mājām. Pie manas mājas lieveņa nosēdējām pļāpādami līdz pat rīta gaismai… No tā brīža arvien biežāk viens otru visur meklējām ar acīm…” stāsta Skaidrīte.
Mīlestība iet caur vēderu
Kopš tās vasaras Skaidrītei vēl gadu bija jāmācās politehnikumā. “Kad ar autobusu atbraucu no Rīgas uz Alūksni pēc studijām nedēļas nogalēs, Uldis mani vienmēr ziemā sagaidīja ar lepnu zirgu un bija sarūpējis kažoku, lai, mājup vedot, man nebūtu auksti. Tad arvien biežāk kopā gājām uz ballēm. Pavasarī es absolvēju politehnikumu. Man bija norīkojums strādāt Aglonā, bet, tā kā apprecējos, varēju turp nebraukt,” atceras Skaidrīte. Uldis piebilst, ka tad viņš viens pats vairs neesot laists uz ballēm.
“Būtiski bija tas, ka Skaidrītes mamma vienmēr gatavoja gardu ēdienu un uzcienāja mani. Tas ir ļoti svarīgi, cik laipna ir meitenes mamma. Viņa mani sauca par pārvaldnieciņu.
Nu kā tu neiesi atkal un atkal – gards ēdiens, laipna uzņemšana un smuka meita! Ar vīriešiem tā ir – jāliek viss galdā: sievasmātei jādarbojas, ēdienam jābūt, meitai jābūt vēlīgai un tad ar veci ir cauri – tā es arī iekritu. Bet laimīgi esmu iekritis un man ir ļoti veicies ar sievu,” atzīst U.Pūpols.
Kāzu nakts – klētiņā
Kāzu dienā 1959.gada 10.oktobrī Uldis un Skaidrīte sarakstījās Alūksnes dzimtsarakstu nodaļā. “Kad braucām mājās, Alūksnes ezers nebija zils, bet zilganzaļš ar lieliem viļņiem. Rīta pusē lija, pēcpusdienā bija liels vējš, ceļš bija baiss, jo aiz Taidēm daudzi stūma savas automašīnas – beigās visi veiksmīgi nonāca Ulda tēva mājās Bejā. Viesu bija daudz – trīs istabās bija klāti galdi, bet dancojām kaimiņu mājās, kur dzīvoja radinieki. Kāzu nakts bija klētiņā. Mums bija vienkāršas kāzas bez ārišķīgām izdarībām. Toreiz sarakstoties gredzenus nemija – tās skaitījās buržuāzijas paliekas padomju cilvēka apziņā. Mēs pēc sarakstīšanās viens otram uzvilkām gredzenus dzimtsarakstu nodaļas kāpņu telpā,” atceras jaunalūksnieši.
Viņi vērtē, ka mūsdienās jaunie rīko muļķīgi teatrālas kāzas. “Izdarības ir apnicīgas un nogurdinošas, turklāt visās kāzās atkārtojas,” domā Uldis.
Ir uzmanīgs vīrs
Uldis uzsver, ka Skaidrīte ir pacietīga. “Reizēm viņa ir šplīnīga, bet tas viņai pāriet – vidēji ātri, jo reizēm ar mani pat nerunā. Skaidrīte ir izteikti greizsirdīga,” saka Uldis. Skaidrīte piekrīt, uzsverot, ka agrāk Uldim bija tāds amats (padomju saimniecības “Alūksne” vadītājs), ka citādāk nevarēja. “Viņam vienmēr bija jāpiedalās dažādos pasākumos, bet sievas neaicināja līdzi. Tiesa, uz koncertiem gājām kopā, bet vairāk bija to reižu, kad mani neņēma līdzi,” atminas S.Pūpola.
Skaidrīte atzīst, ka vīrs vienmēr ir bēdājis par ģimeni, tomēr arī ļoti daudz domājis par darbu. “Jāstrādā bija arī sestdienās – jāizkrauj kombikorms no vilciena, jāiet uz teļu kūti, jo sadzērušās slaucējas un tamlīdzīgi. Viņš bija ļoti atbildīgs, tādēļ reizēm pat ģimene palika otrajā plānā. Uldis vadībai bija nosacīti “sliktais” priekšnieks, jo pretī runāja un atļāvās savu viedokli izteikt – tādēļ arī viņam reizēm vairāk ķēra,” secina S.Pūpola. Viņa slavē, ka Uldis vienmēr bijis ļoti uzmanīgs vīrietis – pasniedzis ziedus, rūpējies par sievu.
Izaudzina divus dēlus
Pūpolu ģimenē ir izaudzināti divi dēli – Uģis un Jānis. Uģis ar sievu Inetu un dēlu Artūru dzīvo Bejā, bet Jānis ar sievu Ilutu un meitu Paulu Patrīciju dzīvo Alūksnē. “Uģis strādā Kājnieku skolā, Jānis – apdrošināšanas akciju sabiedrībā “Balta”. Abas vedeklas ir skolotājas – Ineta Bejas pamatskolā, Iluta – Alūksnes sākumskolā. Vedeklas mums ir brīnišķīgas! Nekad neesam dēliem norādījuši, ar ko vajadzētu precēties – nav pareizi, ja vecāki tā rīkojas. Pašiem jāizvēlas, jo pašiem kopā būs jādzīvo,” saka S.Pūpola.
S.Pūpola daudzus gadus strādājusi elektrotīklos par tehniķi – konstruktori, vēlāk – meistari. Tagad abi vada mierīgas vecumdienas Kolberģī, bet – dzīvojot līdzi laikam. „Mums ir brīnišķīga kaimiņiene Inta, Rīgā mums ir progresīvi draugi – gleznotāji, mākslinieki, rotkaļi, ar ko uzturam kontaktus. Mums vienmēr paticis dzīvot līdzi laikam,” viņi saka.
