Tūlīt sāksies Latvijas simtgades Dziesmu un Deju svētki – XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. No Alūksnes un Apes novadiem turp dosies 686 dalībnieki – 586 no Alūksnes novada un 100 no Apes novada. Alūksnē jau joko, ka nākamnedēļ pilsētas ielas būšot tukšas, kad tik daudz iedzīvotāju no jau tā salīdzinoši nelielā kopskaita vēl izbrauks no novada. Bet – palaikam jau atgriezīsies arī atpakaļ, jo šāgada svētki daudzējādā ziņā būs citādāki, nekā ierasts (plašāk par to visu varat lasīt mūsu laikraksta 1. un 8.lappusē). Piemēram – ja iepriekš dalībnieki visu nedēļu pavadīja Rīgā, apmeklējot mēģinājumus un koncertus, tad šogad daudzi kolektīvi šīs nedēļas laikā mēros ceļu mājup, pēc tam atpakaļ uz Rīgu un pēc noslēguma koncertiem – atkal mājup! Jo – tā esot lētāk, nekā dzīvot visu laiku uz vietas Rīgā…
Šķiet, ka nauda šajos svētkos ir ļoti noteicoša – diemžēl. Svētku organizatori lielā haosā pavasarī ir pārdevuši dārgās biļetes uz svētku koncertiem un ģenerālmēģinājumiem, cerot gūt lielus ienākumus.
No vairāku dziedošo kolektīvu vadītājiem un arī dalībniekiem ir nācies dzirdēt, ka šāgada svētku repertuārs ir pārāk sarežģīts, līdzīgas atsauksmes ir dzirdētas arī iepriekšējā gadā. Tajā pašā laikā diriģents Ints Teterovskis ir atzinis, ka Dziesmu svētki nedrīkst kļūt par parastu festivālu. Jā, par parastu festivālu nedrīkst kļūt šie skaistie latviešu tautas svētki, bet, manuprāt, atklāts paliek jautājums, vai gadu gaitā šie skaistie tautas svētki komercijas, muļķīgu noteikumu un birokrātijas dēļ nezaudē savu skaistumu. Vai latviešiem vairs ļauj tā no sirds un “pa vienkāršo” satikties, sadziedāties un sadejoties? Vai arī pamazām tiek zaudētas patiesās vērtības?
Divas reizes esmu bijusi šo svētku dalībniece, abas reizes kopā ar tautas deju kolektīviem. Toreiz – vēl tā sirsnīgi un “pa vienkāršo”, bez lielās komercijas. Tas bija skaisti un patiesi, īsti! Var jau teikt, ka viss atkarīgs no tā, kā pats cilvēks sevi iekšēji noskaņo un kā pret visu attiecas, tomēr ir reizes, kad vide un apstākļi nomāc un aizēno patiesumu. Tajā visā novēlu, lai šāgada svētku dalībniekiem tomēr nezūd tā maģiskā izjūta, kad stadionā vai estrādē esi viens no tūkstošiem un skudriņas skrien pa visu miesu no saviļņojuma!
