Aktrise Agnese Zeltiņa pēdējā laikā mūsos raugās, šķiet, no visu žurnālu lappusēm. “Ieva” un “Privātā dzīve” viņu intervējušas gandrīz vienlaikus.
Aktrise Agnese Zeltiņa pēdējā laikā mūsos raugās, šķiet, no visu žurnālu lappusēm. “Ieva” un “Privātā dzīve” viņu intervējušas gandrīz vienlaikus. Arī uz “Alūksnes Ziņu” jautājumiem šarmantā aktrise un Ukrainas skaistumkonkursa uzvarētāja atbildēja labprāt.
Alūksne ir viņas vecvecmāmiņas dzimtā pilsēta, kur pavadītas bērnības vasaras un daudzi jauki brīži.
Alūksnē spēlē kārtis un makšķerē
“Alūksnē nu jau vairākus gadu desmitus pie bānīša stacijas ir māja, kurā dzīvoja mana vecvecmāmiņa Olga Eizenšmite. Tā ir brīnišķīga vieta, kur katru vasaru kopā ar tēti un mammu mēs pavadījām vecāku atvaļinājumus,” stāsta Agnese. Protams, ne vienmēr ar viņu bija vecāki, bet arī ar vecvecmāmiņu meitenei bija jautri. “Mums patika spēlēt kārtis, piemēram “66”, kas bija iemīļotākā spēle. Abas sēdējām dārzā vai saimniekojām virtuvē. Vecvecmāmiņa bija īsta brīnumdare,” atceras A.Zeltiņa.
Kad atbrauca tētis, kaislīgs makšķernieks, vakarā saraka tārpus un rīta agrumā viņi divatā devās uz laivu būdu. “Pārmaiņus aizairējām līdz mūsu “copes” vietai, kas bija starp Cepurītes un Garo salu. Ja neķērās, pārbraucām uz citu vietu pie Tempļa kalna,” atklāj Agnese. No lomiem, kas bija gan lielāki, gan mazāki, vecvecmāmiņa pēc savas receptes gatavoja fantastiskus zivju sautējumus.
“Spilgti atceros 1981.gada vasaru, kad ģimene gaidīja manas jaunākās māsiņas piedzimšanu. Šķiet, ka nekad jasmīni nebija smaržojuši tik reibinoši. Un strūklaka pie Alūksnes pils uzmirdzēja visā savā krāšņumā,” iespaidos dalās aktrise. Viņai mīļi ir Glika ozoli un Alūksnes kapi ar fantastiskiem kapu svētkiem. “Augustā divas dienas pirms kapu svētkiem aizejam pie visām kapu kopiņām, kur atdusas mūsu tuvinieki, nu jau arī vecvectētiņš, vecvecmāmiņa un mammas tētis,” precizē Agnese.
Viņa uzskata, ka Alūksnei ir īpaša smarža un neatkārtojama atmosfēra. Vēl tagad, iebraucot pilsētā, Agneses skats vispirms meklē baznīcas gaili, kas rāda, kāds laiks gaidāms.
Dzīve ir vissvarīgākā skatuve
“Esmu pateicīga vecāku tālredzībai, uzmanībai un rūpēm par to, kas es esmu. Pamats, ko viņi radīja jau no mazotnes, mani ir iznesis līdz pat šim bīdim. Ar to domāju mammas smalko inteliģenci un tēta skaistuma izjūtu,” stāsta A.Zeltiņa. Viņa uzskata, ka abiem vecākiem ir sarežģīts raksturs, bet tieši tas “rada viņus tik talantīgus un neordinārus kā personības”. Mamma bērnībā radināja Agnesi lasīt labu literatūru un periodiku, veda uz izstādēm, filmām, koncertiem un teātra izrādēm. Tētis organizēja atpūtas braucienus, kas bija grandiozi pārgājieni ar makšķerēšanu, gulēšanu teltīs un zivju zupas vārīšanu. “Liela nozīme bija arī tam, ka kopīgi zīmējām un gleznojām (mans tētis ir juvelieris, metālmākslinieks) un daudzas stundas darbnīcā vēroju viņa darbu,” atzīst Agnese.
Kad sirds sāka tiekties uz teātra pusi, viņa nevar pateikt. Divus gadus Agnese neveiksmīgi stājās Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā tērpu modelēšanas nodaļā, apmeklēja Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursus. “Laikam mamma 1989.gada sākumā, aizbraucot darba komandējumā uz ASV, netieši izdarīja pagriezienu manā dzīvē – es sāku apmeklēt Māras Ķimeles sagatavošanas kursus,” domā A.Zeltiņa. 1993.gada rudenī viņa kāpa uz Dailes teātra skatuves. Vecāku vērtējumam par viņas darbu joprojām ir svarīga nozīme. “Tāpat kā viņu mīlestībai un līdzijušanai, ko jūtu visus gadus, kopš esmu teātrī,” atzīst Agnese.
Aktrise ir pārliecināta, ka dzīve ir vissvarīgākā skatuve katram. Tiesa, neviens cilvēks, lai cik rafinēts viņš būtu, nespēj novilkt striktu robežu – te esmu simtprocentīgi patiess un te es spēlēju kādu lomu. “Tāpēc tā ir dzīve. Bizness un politika šobrīd ir tādas skatuves, kur nepietiek ar Deila Kārnegi un psiholoģisku manipulāciju pārzināšanu. Un metodes, ko izmanto, dažbrīd liktu sarkt un brīnīties pasaules klases dramaturgiem,” secina aktrise.
Agnesei mīļākās vienmēr ir tās lomas, ko šobrīd spēlē: Dailes teātrī – Klotilde de Morela Gija de Mopasāna “Mīlulī”, “Kabatā” – Katrina Hovarda “Henrijā VIII un viņa sešās sievās”, Jaunajā Rīgas teātrī – Fiļa “Vilkmuižas jaunkundzēs” un Laura Jana Tjattes “Brīvajā kritienā”. “Mīļa ir arī Ievas loma televīzijas filmā “Aktrise Ragārēs” un Agnese kinofilmā “Likteņdzirnas”,” lomu uzskaitījumu pabeidz A.Zeltiņa.
Nav svarīga āriene, bet dvēsele
Apkārtējo vidi var sākt mainīt tikai tad, kad maināmies iekšēji. Sevi pilnveidot un izglītot ir katra cilvēka uzdevums. “Es zinu savu dvēseles darbu, kas man ir jāizdara šīs dzīves laikā, bet tas ir dziļi intīms un personisks jautājums. Varu pateikt vienīgi to, ka tas ir ceļš uz saskaņu ar Dievu, sevi, pasauli un cilvēkiem,” atklāj Agnese.
Ārējo tēlu aktrise apzināti neveido, bet atzīst, ka ir lietas, ko savā izskatā, uzvedībā un runas veidā nekad neatļausies. Tāpat ir arī tādas lietas, bez kurām viņa savu dzīvi nevar iedomāties. “Vairāk gribētu runāt par dzīvesstilu”, ko ēdam, dzeram, darām un domājam. To gan es veidoju katru dienu. Bet kosmētika, apģērbs, matu sakārtojums mainās,” atzīst A.Zeltiņa.
Šobrīd viņai tuvs ir itāļu klasiskais stils. Pilnīgi askētisks un vienkāršs matu sakārtojums, viegls grims. Vadot prezentācijas vai apmeklējot kādu pasākumu, Agnese domā par savu tēlu kopumā. Tad var atļauties arī kaut ko drosmīgāku, kas ir aktrises profesijas sastāvdaļa.
“Esmu iemācījusies bieži svinēt svētkus. Uzkopts dzīvoklis, silta, aromātiska vanna, gaišas sveces, augļi un zaļā tēja – tas ir viss, kas man vajadzīgs, lai tos svinētu. Ja vēl atliek laiks labas grāmatas palasīšanai vai atelpai pārpildītas dienas steigā, lai padomātu, esmu vienkārši laimīga,” stāsta Agnese. Viņai svarīga ir mūzika, kas skan mājās. Sestdienās un svētdienās svētki ir kopā ar ģimeni – māsu un astoņus gadus veco meitu Mariju. Par dzimšanas un vārdadienas svinībām gādā un palīdz tās svinēt draugi teātrī un ārpus tā.
Viss vēl priekšā
Agnesi ir viegli iepriecināt. Laba teātra izrāde savā vai citā teātrī viņai dod apliecinājumu, ka aktiera profesija ir brīnišķīga. Nepazīstama vai tuva cilvēka smaids un labs vārds spēj viņu darīt laimīgu visas dienas garumā. “Rūpes par manu meitiņu, iespēja dot viņai visu, kas nepieciešams, satikt draugus, spēlēt izrādes, palīdzēt citiem grūtā brīdī, dāvināt kaut ko no sirds – tas viss sagādā neizsakāmu prieku,” atzīstas Agnese. Klausoties kādā cilvēkā vai skaņdarbā, A.Zeltiņa spēj sajust savu domu, sapņu atspoguļojumu un dzīves apliecinājumu. Tāpēc katra diena nāk ar atziņu – tu vari darīt šo pasauli skaistāku un labāku.
Gandarījumu dod nospēlēta izrāde, izlasīta grāmata, labi ierunāta filma, godīgi nodzīvota diena un prieks citu cilvēku acīs. “Šogad vēlos visu izdarīt tik labi, cik vien būs iespējams: nospēlēt jaunāko šī gadsimta lomu, atrast laiku turpināt franču valodas studijas un papildināt angļu valodas zināšanas, beidzot iegādāties datoru un apgūt ķīniešu fen šui pamatprincipus, turpināt apmeklēt baseinu, aerobikas un trenažieru zāles nodarbības,” stāsta A.Zeltiņa.
Agnesei jau mēģinājusi un cer, ka varēs sevi izteikt arī dziesmās. Pēc filmas “Likteņdzirnas” panākumiem divus gadus viņa brauca koncertturnejā pa Latviju ar Ivaru Kalniņu, Arturu Skrastiņu vai Arti Robežnieku. Tapa arī Andra Vilcāna aranžējumi desmit Imanta Kalniņa dziesmām, ko pirmizrādē 1999.gada 22.janvārī dziedāja Agnese. “Ceru, ka mana dziedāšana neaprobežosies tikai ar teātra dienu koncertiem Dailes teātrī. Viss vēl priekšā!” uzskata aktrise.
