Kā brīnums gaidītie Ziemassvētki bija īss prieka mirklis. Uzšvirkstēja līdzīgi brīnumsvecītei, paceļot domas un jūtas ziemas tumšajās debesīs, un apdzisa.
Tagad domāju, ko šie svētki aiz sevis ir atstājuši. Šoreiz tos īpašus darīja tikšanās ar pašiem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem, kuri dzīvo tālu no Latvijas. Lai arī kā klātos svešumā, mājās pie savējiem viņi smeļas enerģiju, veldzējoties siltā mīļumā, kas jūtams katrā skatienā, vārdā un pieskārienā. Prāts strīdas ar sirdi gan atbraucējiem, gan sagaidītājiem. Jā, svešumā ir ne tikai darbs, bet arī labvēlīga attieksme pret tā godprātīgiem darītājiem. Un, protams, var nopelnīt pietiekami ne tikai iztikai. Tomēr muļķe sirds vienalga skumst, jo ilgojas atgriezties pie saviem mīļajiem.
Svētki veido mūsu dzīves ietvaru, bet tikai mēs paši varam radīt tajā stabilitāti, veidot cieņas un mīlestības pilnas attiecības. Katrs var dot tik, cik ir saņēmis. Tāpēc ir vajadzīgas stipras, ģimeniskas saites, kas vieno vecākus un bērnus, vecvecākus un mazbērnus. Kopēji svētki ir kā lūgšana. Tā atkārtojas gadu no gada, taču maināmies mēs paši, mūsu domas, spriedumi un vēlmes. Kopīgi vilktajā bluķī ir sadedzināts viss, no kā katrs vēlējās atbrīvoties. Ziemassvētku rituāla pirtī uzkrāta mīlestības un dzīvesprieka enerģija, veselība. Tās ir vērtīgākās dāvanas, ko varam saņemt un arī dot. Tās nav iesaiņotas un pārsietas ar lentīti, bet ir daudz vairāk vajadzīgas, lai sajustu un ieraudzītu kaut ko jaunu ne tikai sevī, bet arī pasaulē. Tas ir vajadzīgs, lai prastu izmantot baltā Tīģera gada solīto veiksmi.
