Kitijas Fērgusones grāmata “Stīvens Hokings. Mērķis – teorija par visu” nekādā ziņā nav parasta biogrāfija, un tomēr tās lappusēs jūs uzzināsiet daudz ko par pasaulslavenā fiziķa, Kembridžas ģēnija dzīvi un personību.
Kitijas Fērgusones grāmata “Stīvens Hokings. Mērķis – teorija par visu” nekādā ziņā nav parasta biogrāfija, un tomēr tās lappusēs jūs uzzināsiet daudz ko par pasaulslavenā fiziķa, Kembridžas ģēnija dzīvi un personību. Par neaptveramu gribasspēku, fanātismu un milzu izturību.
Šī grāmata ir bagāta paradoksiem. Zinātnē un arī dzīvē bieži vien nenotiek tas, kam, pēc visa spriežot, vajadzētu notikt. Izrādās: beigas var būt sākums; reizēm tieši nežēlīgi apstākļi, nevis slava un panākumi cilvēku padara laimīgu; tukša telpa nebūt nav tukša; cilvēks, kura izskats satriec un iedveš žēlumu, smejoties aizved lasītāju līdz turienei, kur jābūt laika un telpas robežai – un tad izrādās, ka tās tur nemaz nav.
Viens no mūsu gadsimta intelektuālajiem milžiem Stīvens Hokings (1942) jau 14 gadu vecumā zināja, ka tas, ko viņš vēlas apgūt, ir matemātika un fizika. Oksfordā viņš atklāja, ka spēj tikt uz priekšu, nemaz nemācoties. Pasniedzēji saprata, ka Hokingam ir spožs prāts, kurš ir “pilnībā atšķirīgs no citu studentu domāšanas veida”. Viņam tikai bija jāzina, ka kaut ko vispār iespējams paveikt, un viņš to arī spēja, nevaicājot, kā ar to tikuši galā citi. Trešā mācību gada beigās universitātes diplomdarbam viņš izvēlējās kosmoloģiju. Bet 1963.gadā slimnīcā tika atklāts, ka Hokings saslimis ar retu, neārstējamu slimību, kuras rezultātā pakāpeniski sairst mugurkaula un smadzeņu nervu šūnas, kuras regulē muskuļu aktivitāti. Zūd spēja runāt un sazināties jebkuriem citiem līdzekļiem. Līdz pašām beigām netiek bojātas smadzenes. Šāds likteņa pavērsiens mainīja visu Stīvena dzīvi. Kad dzīvībai atvēlētie divi gadi pagāja un slimība vairs tik strauji neprogresēja, Hokings saprata, ka dzīvē var atrast daudz ko tādu, ar ko ir vērts nodarboties.
Gadsimta ceturksni Hokings bija centies pasauli pārliecināt, ka viņš nav mazvērtīgāks par jebkuru cilvēku. Tas viņam bijā izdevies pārāk labi – pasaules acīs viņš bija kļuvis par pārcilvēku. Bet, kamēr Hokings braukāja pa visu pasauli, uzstādamies ar runām, saņemot apbalvojumus, viņa Kembridžas draugi to visu vēroja ar zināmām bažām – vai Hokingam tiešām jau nesāka šķist, ka viņš ir “Visuma valdnieks”? Arvien biežāk Hokings uzņēmās būt par paraugu cilvēkiem ar ierobežotām iespējām.
Kad Kitija Fērgusone tikusies ar Hokingu, lielāko daļu laika abi pavadījuši, runājot par šīs grāmatas zinātnisko pusi. Tieši zinātne ir tas personīgais, ko Stīvens gribētu, lai lasītājs zinātu par viņu.
