Atceros – torīt pamodos pohains. Gribējās ar kādu parunāt, bet visi mājās trieca mani ratā. Sieva teica, ka atnesīs no bodes kefīru, lai varu salāpīties.
Atceros – torīt pamodos pohains. Gribējās ar kādu parunāt, bet visi mājās trieca mani ratā. Sieva teica, ka atnesīs no bodes kefīru, lai varu salāpīties. Bet tā vietā atnesa zivi. Kā to ieraudzījusi, tā par kefīru aizmirsusi, un naudas ar vairāk neesot. Lai samierinoties. Sieva man, ziniet, ir stingra, pavēlēja, lai nečīkstu, bet ķeros pie zivs tīrīšanas. Cepšot pusdienām. Kaut ko gribēju iebilst, bet atmetu ar roku. Tāpat nesapratīs. Neviens mani nesaprot.
Sieva kaut kur aizaulekšoja. Paliku virtuvē viens ar to pleksti. Paņēmu vienā rokā nazi, otrā – zivi. Un teicu šai: “Eh, būtu tu zelta zivs, tad mēs tai manai laulenei Antonijai parādītu, kur vēži ziemo!”
“Kā lemsi, tā arī būs,” pēkšņi man atbild viņa. Pats nespēju savām ausīm noticēt. “Tu taču neesi zelta zivs?” es izdvesu, skatoties viņai acīs. A šī iesmejas. Man aukstas tirpas pār visu ķermeni pārskrien un galva sagriežas, jūtu – tūlīt būšu gar zemi.
A zivs manā saujā runā tālāk: “Skaidrs, ka neesmu nekāda zelta zivs, esmu okuņs. Pa jūsējam – asaris. No kaimiņu zemes pa man vien zināmiem ūdeņiem emigrēju uz šejieni. Bet mani noķēra un pārdeva, provokatori. Visas cerības tagad uz tevi, Antoša. Ja atlaidīsi, piepildīšu trīs tavas vēlēšanās.”
“Tā,” saku, “labi, pirmkārt, gribu mājās justies kā cilvēks Airuopā, paēdis, padzēris un cienīts. Otrkārt, gribu būt brīvs vīrietis. Treškārt… Salāpīties tā kā derētu.” Te kur gadījusies, kur ne, uz galda virtuvē atrodas kefīra paka. Iemetu okuņu izlietnē, ka nošļakst vien. Un pats metos salāpīties. Paliek man labāk. Atkal meklēju rokā savu laimes zivi, bet… šī garu izlaidusi. Johaidī, es jums teikšu, piemānīja mani. Aizvainojuma asaras slaucīdams, gribēju zivi uzšķērst un notīrīt, bet necēlās rokas. Apsēdos padomāt. Un sapratu, ka esmu nojūdzies. Man tā saruna ar okuņu laikam būs murgos rādījusies. Kefīra paku droši vien sieva Antonija atnesa kopā ar zivi no veikala, tikai uzreiz neatzinās, gribēja mani paķircināt.
Te aizelsusies ieskrēja virtuvē mana laulene. “Anton, ko es redzēju tikko! Mūsu veikalā pārdod saldētus vēžus! Iedomājies? Dzīvi vēži sasaldēti un veikalā saldētavā ziemo! Baigi dārgie, bet es nopirku trīs.
Tu taču zini, kā man tie garšo. Samaksāju piecus latus!” šī stāsta. Man paliek nelabi. Sāku domāt…
Okuņs, nabadziņš, paspēja piepildīt tikai divas manas stulbākās vēlmes. Ja es nebūtu viņu tik nevērīgi iemetis izlietnē, tad… A kur tad Airuopa, kur mana vīrieša brīvība, pašapziņa, kur mana pārticība! Kur?!
Izšņaucu degunu un sāku tīrīt zivi. Pusdienām. Bija varen garšīga. Jau ar pilnu vēderu nodomāju, ka tāds Austrumu okuņs nemaz nevarēja būt mana laimes zivs. Ja tā būtu Rietumu forele, tad gan. Tad cita lieta.
Pārrunāju es šito mistisko gadījumu ar savu draudziņuToļiku. Viņš zviedza kā kutināts. Es pats, paģirains būdams, neesot pratis sakarīgi formulēt domas. Kas tie par lūgumiem zivij! Tur pat zirgam esot jāsmejas. Vai tad es nezinot, ka Airuopā dzīvoju! “No Sojuza esi nācis, Sojuzā paliksi. Tikai tagad tas būs citāds Sojuzs,” teica Toļiks.
A es šim saku, ka tad jau viena alga – okuņs, asaris vai forele. Vot tā!
