Mūzika ir viss, ko esmu darījusi. Man nekad nav bijis jautājuma, ar ko nodarbošos. Vecāki ir kora diriģenti, tāpēc mūzika ir kā gaiss, ko elpoju, un bez kā nevaru iztikt.
“Mūzika ir viss, ko esmu darījusi. Man nekad nav bijis jautājuma, ar ko nodarbošos. Vecāki ir kora diriģenti, tāpēc mūzika ir kā gaiss, ko elpoju, un bez kā nevaru iztikt. Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka neko citu neprotu un negribu.
16 gadu vecumā devos uz Rīgu turpināt muzikālo izglītību un no tā laika Alūksnē tikai ciemojos. Pēc studijām Mūzikas akadēmijā esmu raidījumu redaktore Latvijas Televīzijā un izdodu mūzikas žurnālu. Tātad esmu daļēji pārgājusi uz citu jomu, bet no mūzikas ne mūžam neatteikšos. Tā ir mans pamats – izglītība, darbs un intereses,” saka muzikoloģe Ieva Rozentāle.
Šogad viņa iestājās Latvijas Kultūras akadēmijas Menedžmenta nodaļas maģistratūrā, lai gūtu zināšanas projektu izstrādei, redakcijas darba organizēšanai un vadībai. Ar jaunu mūzikas žurnāla projektu Ieva piedalījās konkursā “Eiropas diploms kultūras menedžmentā”. To organizē Marsela Hiktera fonds Beļģijā. Tagad I.Rozentāle iesaistās fonda starptautiskajos kursos, kur ir dalībnieki no 18 Eiropas valstīm. “Pieteicu Baltijas valstu mūzikas žurnāla projektu. Tas ir nākamais solis, kas jāpabeidz līdz rudenim,” viņa akcentē. Oktobrī Ieva dosies uz Marseļu, kur būs kursu klātienes sesija un lekcijas lasīs dažādu valstu pasniedzēji. Pārējā laikā kursanti sazinās internetā un realizē projektus, ko reprezentēs Grieķijā Delfos. Ieva gatavo triju Baltijas valstu mūzikas žurnāla angļu valodā eksperimentālo numuru.
Vēlas būt notikumu epicentrā
Latvijas Televīzija piedāvāja Ievai vadīt mūzikas programmas. Viņa piekrita un “saslima”. I.Rozentāle domā, ka žurnālistikas pievilcību rada sajūta – visu laiku esi notikumu epicentrā un ir iespēja nokļūt mūzikas dzīves “karstākajos punktos”, tikties ar slaveniem mūziķiem. “Tā ir aktīva vide, kas aizrauj. Kad tajā esi, tad neskaiti darba stundas. Tāpēc ir grūti aiziet no televīzijas, un jau septiņus gadus tur strādāju,” atzīst Ieva. Viņa veidoja “Mūzikas ziņas”, bet pirms tam bija “Muzikālais tilts”, kam gatavoja raidījumu ciklu par mūzikas dzīvi Londonā, Vīnē, Telavivā, Tallinā un Maskavā. “Šie braucieni ir palikuši visspilgtāk atmiņā. Bijām jauna komanda: Rojs Brants, kas tagad ir LNT programmu vadītājs, Agita Cāne, kas bijusi labākā māksliniecisko raidījumu režisore, Inese Stade, kas veido “Reklāmas āķi”, un es. Četratā projektu sākām, cits citu uzmundrinājām un atbalstījām neveiksmēs,” atceras Ieva.
Riskē izdot mūzikas žurnālu
Viņa ar draugiem bieži pārrunāja, ka vajadzīgs mūzikas žurnāls. Kad televīzijā samazināja mūzikas programmu skaitu un bija mazāk darba, Ieva uzrakstīja projektu. Tam finansējumu piešķīra Kultūrkapitāla fonds, kas noticēja idejai, un viss sākās. Tagad regulāri ar projektiem var iegūt daļēju valsts mērķprogrammas “Kultūras periodika” finansējumu. Žurnālā “Mūzikas Saule” ir iekļauti materiāli par populāro un klasisko mūziku. Ārzemēs tāda apvienojuma nav, bet Latvija ir pārāk maza, lai izdotu tikai viena virziena mūzikas žurnālu. “Televīzijā ir ierobežotas izteiksmes iespējas. Ir noteikts standarts un raidījuma struktūra, kas jāievēro. Bet mani interesē vēl citas lietas, par kurām nevaru runāt raidījumā. Gribēju iet dziļāk mūzikas žurnālistikā, tāpēc veidoju žurnālu, turklāt tāda nebija,” skaidro I.Rozentāle.
Nesapņo par “siltu vietiņu”
Ieva kopā ar radiožurnālistiem Orestu Silabriedi, Ināru Jakuboni, Daigu Mazvērsīti un Daci Volfu nolēma, ka būs “Mūzikas Saule”. Saule dod gaismu un silda visu. Arī žurnāla izdevēju vēlme ir sniegt vispusīgu informāciju un aptvert iespējami plašāku auditoriju. Nosaukums ir pietiekami demokrātisks, lai par lasītāju kļūtu katrs, kam interesē mūzika. Tomēr arī pirmās brīvvalsts gados mūzikas preses izdevumi iznākuši īsu laiku. Ieva priecājas, ka ir izdevies noturēties gandrīz divus gadus. “Man patīk, ka nejūtos droša par žurnāla nākotni. Esmu jauna un varu riskēt,” apgalvo galvenā redaktore. Viņa uzsver, ka negrib atrast “siltu vietu” ar labu algu, lai sagaidītu mierīgas vecumdienas.
Žurnāla veidotājiem pamata darbavieta ir citur, un arī Ieva turpina strādāt televīzijā. Tur viņa gatavoja radījumu par senās mūzikas festivālu. Jūlijā katru vakaru varēja klausīties “Rīgas stāstus”, kuru režisore bija Agita Cāne, bet redaktores – I.Rozentāle un L. Eglīte. Berlīnē notika Eirovīzijas konkurss jaunajiem klasisko mākslu pārstāvjiem, par ko Ieva gatavoja raidījumu. Par to viņa raksta pēdējā žurnāla “Mūzikas Saule” numurā. Tajā publicēta arī viņas saruna ar pasaulslaveno vijolnieku Gidonu Krēmeru. Sadarbībā ar orķestri “Kremerata Baltica” Ieva sagādājusi īpašu dāvanu uzticīgajiem lasītājiem – kompaktdisku. “Tajā izmeklēts, mūsuprāt, saistošākais un aizraujošākais no orķestra radošā repertuāra,” viņa norāda. Tā ir pasaule, kur beidzas vārdi un runā mūzika.
Kopā ar meitu ir ceļā
I.Rozentāle gandrīz visu laiku ir ceļā starp televīziju un žurnāla redakciju, jo steidzas tur, kur tobrīd ir vairāk darba. Slodzi palielina mācības, bet nevar apstāties. “Iespējams, ka manu steigu vairāk izjūt piecgadīgā meita, bet cenšamies visu paspēt. Vivija dzied bērnu ansamblī “Knīpas un knauķi”. Ja ir brīvs brīdis, tad vispirms domāju par meitu. Kad viņa vasarā ir Alūksnē pie vecmāmiņas, varu lasīt, spēlēt klavieres vai būt kopā ar draugiem,” atklāj Ieva.
Reta ir tā nedēļa, kad nebūtu apmeklējusi vismaz divus koncertus. Tā ir reizē atpūta un darbs, jo jāzina, kas notiek mūzikas dzīvē. “Patīk dažādu žanru mūzika, bet interesē mūsdienās radītā skaņu pasaule. Mēs nevaram aizvērt acis un teikt – es klausīšos tikai Mocartu. Ir svarīgi dzirdēt, ko komponē un izpilda mūsu laikabiedri,” uzsver Ieva. Viņa atzīst, ka televīzijas raidījumiem un preses izdevumiem ir jāaudzina cilvēki. Ne tikai rādīt vai rakstīt to, ko pieprasa, bet piedāvāt arvien labākas kvalitātes žurnālistu darbu. “Latiņa ir pamazām jāceļ augstāk. Tikai tad var gaidīt, ka palielināsies cilvēku kultūras līmenis,” saka muzikoloģe.
