Rit trešā nedēļa pēc vēlēšanām. Kas ir mainījies pa šo laiku? Nu pilnīgi nekas. Vienunakt sastrīdējos ar lauleni Toņku.
Rit trešā nedēļa pēc vēlēšanām. Kas ir mainījies pa šo laiku? Nu pilnīgi nekas. Vienunakt sastrīdējos ar lauleni Toņku. Šai mellie uznākuši, mani vairs par vīru netur, gribot būt deputāta sieva. Arī bērnus pret mani sakūda. Es, sak, pat izvirzīts uz kandidēšanu neticis. Šī nespējot to pārdzīvot. Ak tā?! Lai kaut kā uzturētu savu pašapziņu, nolēmu apciemot savu jaunības draudzeni Anniņu.
Izeju ielās. Tumsa. Teikšu jums: no tām laternām, kurās deg taupības spuldzes, nav nekāda labuma. Eh, vajadzēja paņemt līdzi vecmāmuļas petrolejas lākturi. Mana Anniņa pilsētas nomalē dzīvo, un viņas nomale naktīs vispār nav izgaismota. Eh. Pa ceļam klūpu un krītu. Ielas ta bedrainas – kā pēc kara. A tur vēl fekālijās iekāpju. Nava jau nekāds brīnums. Mūsu pilsētā nav suņu tualešu, a cilvēciski tie lopiņi nokārtoties neprot. Klauvēju pie Anniņas, sirsniņas savas, durvīm. Šī tāda noraudājusies pretim iznāk. Spiežu šo pie krūts, saku, ka esmu šai aizstāvis, lai atzīstas sirdssāpēs un ilgās. Patiesībā ceru, ka šī man mīlā atzīsies. Bet Anniņai cita bēda. Viņu krāpjot. Izmisis prasu: “Tev tagad ir kāds cits?” Šī atbild: “Gribētu jau gan, bet nevaru.” Te nu mana vīrišķā pašapziņa tiek pilnīgi dubļos iemīta. Domāju: varbūt smirdu. Biju tak suņa fekālijā ielāčojis. Sāku klusām to kurpi aut nost un stumju Anniņai pagultē. Prasu: “Kā to saprast? Runā skaidru valodu!” Te nu atklājas lietas būtība vai patiesā aina. Manu Anniņu piekrāpis monopols jebšu pašvaldības namu saimniecības uzņēmums. Esot izveicis pierakstījumus, prasa, lai Anniņa maksājot. Eh, suņi tādi, skraida savā vaļā pa pilsētu. Ejot projām no Anniņas, sakoda mani. Uzbruka tik nodevīgi – no aizmugures, grupveidā. Suņa dzīve man ir, es jums teikšu. Sūrais bezdarbnieka liktens. Solīja man tak darbu siltumnīcu kompleksā. Nav ne kompleksa, ne sievas, ne mīļākās.
Saskaišos. Eju taisnā ceļā pie tautas kalpiem. Saku visu, ko domāju. Cērtu kulaku uz galda un čukstu, jo pakliegt vairs nevaru, esu aizsmacis: “Būs vai nebūs reiz kārtība”. A tur, aiz tā galda, sēž viens. Es tik runāju un runāju… Skatos vairs aiz galda nekā nav. Kājas tik rēgojas. Paslēpies makans no tautas. Ko lai saka… Būtu es deputāts kļuvis, tad gan manai Anniņai un man pašam, i laulenei Toņai, i bērneļiem sviesta kārta uz maizes būtu bieza. Par pārējiem, piedodiet, nezinu.
