NŠopavasar pastiprināti daudz dzirdu un lasu dažādus aicinājumus sportot, piedalīties kopīgās sporta aktivitātes, izaicināt savas vai kāda drauga spējas.
NŠopavasar pastiprināti daudz dzirdu un lasu dažādus aicinājumus sportot, piedalīties kopīgās sporta aktivitātes, izaicināt savas vai kāda drauga spējas. Var jau būt, ka tikai es tās dzirdu pastiprināti daudz un vienīgi man domās gribas apsvērt katru piedāvājumu – kā būtu, ja es piedalītos riteņbraukšanas brīvajā braucienā, soļošanā, nūjošanā vai pat skriešanā. Šķiet, ka mazliet pasportot būtu ieteicams, bet pavasara nogurums ir ņēmis virsroku un fiziski sevi piepūlēt nemaz negribas.
Daudz labprātāk ļaujos snauduļošanai uz balkona, malkojot smaržīgu piparmētru tēju un lasot kādu labu grāmatu. Šāda man liekas īsta atpūta, un man pavasarī svarīga šķiet pirmo silto saules staru ķeršana, kas uzmundrina un dara priecīgāku. Tomēr cilvēki ir atšķirīgi un kādam īsta atpūta ir fiziska piepūle. Arī bērni daudz priecīgāki ir, ja var izkustēties. Par to es pārliecinājos piektdien kultūras un sporta pasākumā ģimnāzijā. Pēc nodejošanas viņi ar lielu sajūsmu metās visās sportiskajās aktivitātēs. Tobrīd viņiem bija vienalga, vai jāskrien, jāmet vai jālec. Galvenais, lai ķermenis kustētos. Ai, kā es vēlētos šādu sajūtu, kad dari vienalga ko un spēj būt apmierināts. Šiem bērneļiem laimi spēj sagādāt sīkas lietas un nebūt nav sporta spēlēs jāuzvar, lai justos gandarīti par paveikto. Pietiek vien ar to, ja esi pamēģinājis visas aktivitātes, spējis izpildīt visus vingrinājumus pēc paša patikas.
