Pirms trim gadiem meklēju internetā kādu filmu festivālu, kurš būtu gana lēts, lai es uz to aizdotos. Atradu festivālu, kurš paredzēts kinematogrāfu mākslai Polijā. Tieši tad es sāku plānot savu ceļojumu – gandrīz bez naudas, bez apmešanās vietas, bez pazīstamiem cilvēkiem. Es spēru soli un uzdrīkstējos! Tieši tad viss sāka arī nokārtoties, un arī šogad, lai kādi arī būtu apstākļi, devos jau kārtējo reizi uz “Camerimage”. Tieši šis festivāls ir tas, ar ko sākas un beidzas mans gads.
Pazust pilsētā
Filmu festivāls “Camerimage” notiek jau 20 gadus. Tas ir norisinājies dažādās Polijas pilsētās, taču pēdējos trīs gadus notiek pilsētā Bidgoščā. Tā ir astotā lielākā pilsēta Polijā un izstaro tādu tipisku poliskumu, kā es to saucu. Kas jauns, kas vecs un pāri visam – kāda baznīca. Skaisti parki, interesanti cilvēki un dzīve, kura plūst kā visur citur uz pasaules. Postkomunistiskā elpa jau mūs vieno, un es nekad neesmu jutusies Polijā kā svešā zemē, kaut gan ne viss mums ir kopīgs. Manuprāt, cilvēki šeit, Polijā, ir mazliet atvērtāki. Galu galā siltums pie viņiem saglabājas mazliet ilgāk nekā pie mums, un tas nudien ir iemesls būt atvērtākiem.
Uz festivāla laiku Bidgošča kļūst bezgala dzīva. Visur var redzēt cilvēkus no festivāla un tu sajūties kā tādā lielā ģimenē gandrīz visas pilsētas lielumā. Jau zināmais ceļš līdz festivāla norises telpām kļuvis gana garlaicīgs, tāpēc es šoreiz ļāvos arī apmaldīšanās priekam. Izejot uz ielas, tu vienkārši sāc iet un baudi apkārtni, interesantos veikalus, ielu muzikantu priekšnesumus, kā arī novēro vīriešus ar maziem sunīšiem pavadā. Bidgošča dod tādu sajūtu, ka tu nesaproti, kur esi. It kā Anglijā, it kā Austrijā un it kā arī Rīgas “Maskačkā”. Tā ir kompakta pilsēta, kurai cauri tek upe Brda un it kā moderno eiropeiskumu atpakaļ velk postkomunistiskais monstrs.
Festivāla gaisotne
Šoreiz pirmo reizi uz festivālu devos ar auto un ceļš no Rīgas līdz Bidgoščai prasīja tikai 12 stundas. Degvielas uzpildes stacijas, kurās stājāmies, bija kā īpaši punkti šajā garajā ceļā. “Labdien! Gerai! Dzienkuje!” Polijā mani pārņēma zināms miers, jo nu jau divus gadus esmu mācījusies poļu valodu un tā ir valsts, kurā jūtos bezgala droši.
Šajā festivālā īpašs uzsvars tiek likts uz kinematogrāfijas mākslu. Apmeklētāji var skatīties ļoti daudz filmu un mūzikas video, taču vienlaikus notiek arī lekcijas un meistarklases par gaismošanu, filmēšanas tehniku, kustību un tamlīdzīgi. Mani bezgala priecē šīs lekcijas, jo slavenie režisori un kinematogrāfi iesaka kādas praktiskas lietas, stāsta filmēšanas aizkulises un tu sajūties ar viņiem līdzvērtīgs. It kā tu strādātu kopā ar viņiem. Tieši tā ir šī festivāla burvība. Cilvēki var pieiet klāt šiem profesionāļiem, runāties un saskrieties kafejnīcās. Kontakti, kurus var iegūt šeit, ir kas bezgala vērtīgs. Tie ir gan studenti, gan filmu jomā strādājošie no visām pasaules malām. Kāds puisis no Austrijas, ar kuru iepazinos pagājušajā gadā, vēl aizvien atcerējās, ka esmu no Latvijas. Un es sajutos kaut kā lepna par to, ka šajā festivālā pārstāvu savu valsti.
Pieejamais cilvēcīgums
Festivāls ir īpaši draudzīgs studentiem, jo viņi var iegādāties ļoti lētas ieejas kartes un pieteikties “home stay” programmai, kurā kāds no Bidgoščas iedzīvotājiem viņu uzņem savās mājās uz visu festivāla laiku par baltu velti.
Festivāls īpašu uzsvaru liek arī uz filmas attīstību, piemēram, kāda ir nākotne filmēšanas jomā un kādas kameras nākotnē tiks izmantotas. Gadu no gada tiek atkārtots, ka ir jāizmanto tāda kamera, kura vislabāk palīdz izstāstīt stāstu, nevis tā, kura ir visdārgākā vai modernākā. Tieši šī atziņa šīs lielās “kino haizivis” padara tik cilvēcīgas. Kad Kianu Rīvs saka, ka var filmēt kaut vai ar savu mobilo telefonu vai, kad Kristofers Doils meklē kabatā savu vienkāršo mazo fotoaparātiņu, šķiet, ka tu atrodies starp cilvēkiem, nevis sevis radītiem tēliem.
