Dzīve ir pilna paradoksu. Par to pārliecinājos, tiekoties ar alūksnieti Aleksandru Bilinčuku, kura pavasarī uzsāka Kalifornijas slieku audzēšanu. Kad Aleksandra vēl bija maza, brāļi viņai aiz apģērba ielika sauju slieku. Kopš tā laika viņai bija paniskas bailes no sliekām. Tomēr tieši sliekas ir kļuvušas par A.Bilinčukas vaļasprieku jeb iespēju biznesam.
Spēj pārvarēt bailes
“Pirmo reizi ņemot rokās sārtās un kustīgās sliekas, neiztiku bez kliegšanas un spiegšanas. Tagad baiļu vairs nav, jo par tām nedomā. Kad atceros izjūtas bērnībā, atkal uzmetas zosāda. Taču bailes var pārvarēt, to esmu pati sev pierādījusi,” atzīst A.Bilinčuka. Tagad apmierinātas ir abas puses – sliekas ēd, ražo biohumusu un vairojas, apliecinot – bizness attīstās. Doma pievērsties slieku audzēšanai un biohumusa ražošanai radās, kad viņa uzzināja par Alūksnes novada pašvaldības konkursu jauniešu biznesa atbalstam. „Nolēmu, ka jāraksta projekts un jāstartē konkursā. Tolaik slimoju. Man bija gultas režīms, bet projektu uzrakstīju. Tas tika atbalstīts, piešķirot 1300 latu finansējumu. Esmu pateicīga pašvaldībai, ka man tika dota šī iespēja. Protams, bija un joprojām ir vajadzīgi arī personīgie līdzekļi, kas jāiegulda biznesa attīstībā. Paies divi trīs gadi, lai tas sāktu sevi atpelnīt. Bet pagaidām izdevumu ir vairāk nekā ieņēmumu,” stāsta A.Bilinčuka.
Pagaidām ir slieku
vaļasprieks
Par pašvaldības finansējumu tika iegādātas sliekas – 45 kastes, katrā 1 kilograms slieku. Atlikušo naudu izlietoja nelielai apkures krāsniņai, jo sliekām ir vajadzīga silta telpa, nodrošinot atbilstošu temperatūras režīmu. Personīgie līdzekļi bija vajadzīgi telpas aprīkošanai ar plauktiem, kā arī tās norobežošanai liellopu fermā “Saulrīti” Kalncempju pagastā. Nākamajā nedēļā tiks iegādātas vēl plastmasas kastes, jo sešos mēnešos sliekas ir savairojušās. Tās tiks sadalītas, un biohumusa ražošanas cikls sāksies no jauna – tagad jau nedaudz plašākā apjomā. Slieku barībai izmanto kūtsmēslus, ko papildina sakņu pārpalikumi, zāle un lapas. „Sliekas ēd visu, izņemot plastmasu, foliju un tamlīdzīgas lietas. Tiesa, kūtsmēsli nedrīkst būt svaigi, jo tad tajos ir pārāk augsts ph līmenis. Taču sliekām ir jānodrošina optimāls mitrums, apmēram 20 grādu siltums un normāls ph līmenis,” uzsver Aleksandra. Viņa strādā maiņu darbu SIA “E kredīts” Alūksnē, turklāt studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē darba drošību, tāpēc slieku biznesu uzmanīt palīdz A.Bilinčukas draugs Arnolds Rakstiņš. „Pašlaik man slieku bizness ir hobijs, jo peļņu nenes. Protams, mērķis ir tieši tāds, bet šobrīd tas neprasa pastāvīgu darbu. Kad slieku būs krietni vairāk – 500 līdz 600 kastes, tad viss būs citādi.” „Kad rakstīju projektu, pieļāvu, ka ar laiku varētu dot darbu kādam strādniekam. Nav jau obligāti viss pašai jādara,” atzīst A.Bilinčuka.
Ar biohumusu palielina
ražību
Lai gan biohumusu sliekas saražojušas nelielā apjomā, Aleksandra droši var apgalvot – tas ir efektīvs mēslošanas līdzeklis. Tā iedarbība ir pārbaudīta uz puķēm, tomātiem un kartupeļiem. Aleksandras mammai ir pilnas palodzes puķu podiem. Kopš tos sāka laistīt ar ūdenī izšķīdinātu biohumusu, orhidejas zied visu gadu lieliem, skaistiem ziediem, nevis kā iepriekš – reizi vai divas gadā. „Tētis mammai uzdāvināja palmu, kura divu gadu laikā izauga apmēram metru. Bet šogad tā ir izstiepusies manā augumā, tātad gandrīz divtik liela. Tomātus siltumnīcā varējām ēst jau Jāņos, turklāt to raža ir lielāka. Savukārt kartupeļu stādījumu laistīšana ar biohumusu ļauj atbrīvoties no Kolorādo vabolēm, kā arī mazināt nezāļu izplatību,” skaidro A.Bilinčuka. Viņa uzsver, ka draugi un paziņas ir sajūsmā par biohumusu, jo arī viņi to izmēģinājuši. Nākamajā pavasarī efektīvo mēslojumu nedaudz varēs arī pārdot. Kad biohumusa apjoms būs pietiekami liels, to paredzēts arī eksportēt. „Tas ir bioloģiski pārstrādāts produkts, kas palielina ražu. Kad vairāk cilvēku to novērtēs, Latvijā būs lielāks skaits bioloģisko saimniecību, kurās iegūst labas ražas,” norāda Aleksandra.
Augstākā izglītība nav lieka
Pēc Malienas pamatskolas beigšanas A.Bilinčuka turpināja mācības Jūrmalas profesionālajā vidusskolā, kur ieguva mazumtirdzniecības komercdarbinieces specialitāti. Kad atgriezās Alūksnē, sastapa draugu Arnoldu, tāpēc vairs negribējās doties prom uz Rīgu vai Jūrmalu. Kādu laiku Aleksandra strādāja veikalā par kasieri, bet radās veselības problēmas, kas lika meklēt citas iespējas. Tobrīd Aleksandru mudināja studēt augstskolā, bet viņa iebilda, ka nav nepieciešamās naudas. Tomēr visu labi pārdomājot, secināja, ka varētu ņemt kredītu studijām un iegūt darba drošības inženiera specialitāti. „Gan dzīvē noderēs, jo augstākā izglītība nekad nav lieka,” uzskata viņa. Lai gan tagad izrādījies, ka darba drošības inženieri nevienam nav vajadzīgi un Aleksandra varēs noglabāt vēl vienu izglītības dokumentu mājās atvilktnē, tomēr studijas viņa nedomā pamest. A.Bilinčuka ir pārliecināta – katrs iesāktais darbs ir jāpabeidz. Tas dod pārliecību, ka ar mērķtiecīgu un neatlaidīgu darbu arī slieku bizness attīstīsies.
Dejo, iet medībās un ceļo
Tiesa, divi darbi un studijas prasa daudz laika, tāpēc maz atliek sev un citām nodarbēm. Tomēr Aleksandra kopā ar draugu atrod iespējas gan tautiskajām dejām Alūksnes tautas namā, gan medībām. „Man ir medību sunīte, tāpēc eju medībās par dzinēju. Esam svaigā gaisā, sunīte var izskrieties pa mežu un arī pašai ir lietderīgi izkustēties, jo darbā diezgan daudz iznāk sēdēt. Tiesa, pirmajās medībās man sirds sažņaudzās, kad tika nošauts dzīvnieks. Tobrīd šķita – tās ir pirmās un būs arī pēdējās medības, jo ir žēl. Bet no otras puses – kaut kas ir jāēd,” secina A.Bilinčuka. Šogad Aleksandrai un Arnoldam nesanāca aizbraukt tālākā ekskursijā, lai gan bija iecerēts apmeklēt draugus Anglijā. Pērn viņi apciemoja Aleksandras vecmammu Ukrainā. Latvija tiek iepazīta, izraujoties no ikdienas darbu steigas. Pagājušajā vasarā tika izbraukāta Latgale. „Katru rudeni braucam uz Siguldu. Tur ir pasakaini. Arī tepat Apē ir ļoti skaisti – Raganu klintis un dižvītols,” saka Aleksandra. Savukārt viņas un Arnolda daudzie draugi brauc ciemos uz Alūksni.
