Ziemassvētku brīvdienās es devos uz Skotiju. Apmeklēju to jau trešo reizi, taču tā arī neesmu pieradusi pie viņu, manuprāt, drūmās arhitektūras. “Vai tev šīs pelēkās un brūnās mājas nešķiet ļoti smagnējas, neomulīgas,” jautāju draudzenei, kura dzīvo te jau ceturto gadu. “Man tās nudien nešķiet drūmas, un man tiešām patīk dzīvot Skotijā,” viņa atbildēja. Uzturējos pilsētiņā Frāzerburgā, kurā dzīvo
12 454 iedzīvotāji, tā atrodas pašā Ziemeļjūras krastā Skotijas ziemeļu daļā. Laikapstākļi šeit vienas dienas laikā var izmainīties vairākas reizes, un, ja esi cilvēks, kuru tas iespaido, tad Skotija varbūt nav tā vieta, kuru vajadzētu apmeklēt.
Un iestājas pilnīgs miers
Tuvojoties izlidošanas laikam, cilvēkā atmostas dzīvā fantāzija. Kad stjuartes informē, kā lietot glābšanas vestes un skābekļa maskas, tu jau sev priekšā redzi ainu – tumsa, gaismiņas mirgo, haoss, tu seko izgaismotajām līnijām uz grīdas un mēģini atrast izeju. Un, ak vai! Tu esi piepūtis glābšanas vesti, pirms iziešanas pa durvīm, un iesprūsti. “Kafiju, saldumus, čipsus?” tavas fantāzijas pārtrauc stjuartu piedāvātie gardumi. Un iestājas pilnīgs miers. Es šoreiz, patiesībā nekad, tos neņemu, jo vienmēr dodos ceļā ar mazu naudas daudzumu.
Lidostās mani vienmēr pārņem nostalģija. Pēc mājām, pēc aizbraukšanas. Man nudien patīk tur sēdēt un vērot cilvēkus. Ielidojām Prestvikas lidostā, kurā, šķiet, vairāku gadu garumā it nekas nav mainījies. Ejot cauri lidostas gaiteņiem un tuvojoties durvīm, aiz kurām stāv sagaidītāji, pārņem dīvaina sajūta. Visu skatieni ir vērsti uz tevi, jo cilvēki meklē savējos – tuviniekus, draugus… Tur es vienmēr sastopos ar šo vilšanās skatienu. Nekur citur, manuprāt, tādu nevar izbaudīt. Bet šoreiz arī mūs kāds gaidīja. Šoferis, kurš aizveda mūs līdz pašai Frāzerburgai!
Mazliet atgādina mājas
Nākamajā dienā devāmies uz Pīterhedu, un automašīnā skanēja Dzintars Čīča. Skumji čīgādams savu vai brālēna vijoli, šis skaņdarbs radīja dīvainas izjūtas. Mašīnā bija četri cilvēki. Divi, es tajā skaitā, kuri atgriezīsies Latvijā pēc Ziemassvētku brīvdienām, un divi, kuri tur paliks. Pirmajā gadā dzirdēt šeit latviešu valodu bija kas īpašs, arī tagad mazliet saausies, bet tā jau ir pierasta lieta. Ziemassvētku rītā Pīterhedā kādā ielas krustojumā nostājās mašīna, kurā uz visu skaļāko bija uzgriezta kāda krievu balāde. Tādas mazas detaļas man mazliet atgādina mājas, jo Skotijā nekādi nevaru atrast šādu sajūtu. Ja nu vienīgi ciemojoties pie maniem draugiem un dodoties uz labdarības veikaliņiem, kas ir neatņemama šādu viesošanos sastāvdaļa. Šajos veikaliņos daļa naudas nonāk labdarības akcijām un tu vari iegādāties dažādas lietas – gan jaunas, gan lietotas. Man ļoti patīk staigāt pa šīm bodītēm, jo arī par pāris santīmiem var ko iegādāties.
Bija vienkārši drausmīgi!
Divas reizes nedēļas laikā devāmies uz lielpilsētu Aberdīnu. Tā ir pilsēta ar 220 420 iedzīvotājiem. Te, Skotijā, nevar nepamanīt netīrību uz ielām. Mēs aizgājām uz kino, un tas, ko es redzēju pēc seansa, bija vienkārši drausmīgi! Nevienā citā valstī, kur esmu bijusi kino, es neko tādu nebiju redzējusi. Papīri, turzas, iepakojumi, pudeles – viss mētājās uz grīdas, uz krēsliem! Arī man blakus, lai gan tur sēdēja pieaugusi sieviete un vīrietis, gadus 20 vecāki par mani! Es nezinu, kāpēc viņiem tas tā ir, bet ar to es saskaros katru reizi, kad te atbraucu. Skolēni bieži vien neapēsto ēdienu nevis izmet atkritumu urnās, bet ārā uz ielas. “Tāpēc arī kaijas te ir tik lielas kā mutanti,” smejoties teica kāda meitene.
Manīju “iPhone“ māniju
Mani vienmēr pārsteidz arī meiteņu ģērbšanās stils. Decembrī daudzas no viņām pa ielu staigā vien džemperos un varbūt kādu mazu šallīti sev apkārt. Tā ir viena no lietām, kura šeit ir ļoti pamanāma. Man dažbrīd zem vējjakas bija divi džemperi, bet vēl aizvien jutos drēgni.
“Neesmu ieguvusi
nevienu skotu draugu – kaut kā man šie cilvēki vel šķiet attāli, no kaut kādas tālas, skarbas un vējainas zemes.”
diāna lozko
Starp jauniešiem manīju “iPhone“ māniju. Jaunieši šeit ir stilīgi, protams, kā jaunieši daudz kur pasaulē, bet tāda lietu pielūgšana šeit noteikti pastāv. Ja vēl pirms pāris gadiem pamatskolās bija aizliegts lietot telefonus, tad tagad gandrīz visiem bērniem tas ir, un, ak tavu brīnumu, nekāds cits telefons, bet tieši “iPhone”. Vairāk iedziļināties jauniešu kultūrā man gan īpaši neizdevās, jo, esot jau krietni vecākai, manā atmiņā sāk zust tas, cik arī man bērnībā bija svarīgi, lai man būtu tas, kas ir citiem, jo tad tu varēji piederēt kādai grupai.
Man tas šķita kas īpašs
Skoti ir ļoti atsaucīgi un sirsnīgi. Reiz mani veikalā ļoti viegliņām un netīšām pagrūda kāda pārdevēja, bet tā gan bija mana vaina, jo stāvēju ne tur, kur vajadzēja. Viņa man atvainojās un uzsmaidīja! It kā sīkums, bet man tas šķita kas īpašs, jo jāatzīst, ka Latvijā man negadās pārāk bieži satikt bezgala atsaucīgas pārdevējas. Pēc mana pirmā ceļojuma uz Skotiju es nākamajā dienā devos uz kādu iepirkumu centru. Tur mani aizķēra pieci garāmgājēji un neviens no viņiem neuzskatīja par vajadzīgu ne atvainoties, ne uzsmaidīt. Pēc šī ceļojuma es gan vairs neizjūtu tik krasi šīs atšķirības.
Jau otro gadu es šeit apmeklēju arī internacionālos pasākumus, kuros tiekas tie, kas atbraukuši uz Skotiju strādāt. Pasākums notika kādā bārā, tāpēc arī paši skoti nāca aplūkot, kas tik interesants tur notiek. Pasēdējuši maliņā mazliet, viņi arī pievienojās dejā, un nekas jau īpašs nav tajā, ka cilvēki kopā dejo, taču man tas tikai atgādināja par to, cik svarīgi ir necelt ap sevi milzīgu žogu – ai, tie jau ir svešie, mēs ar viņiem nebiedrojamies. Lai arī apmeklēju šo vietu jau trešo reizi, neesmu ieguvusi nevienu skotu draugu – kaut kā man šie cilvēki vel šķiet attāli, no kaut kādas tālas, skarbas un vējainas zemes.
Pavisam cita Skotijas šķautne
Meklējot kādu informāciju internetā, es atradu avīžu izrakstus, kuros minēts, ka deviņdesmitajos gados Frāzerburga ir dēvēta par Skotijas heroīna galvaspilsētu. Es ne reizi nebiju neko tādu dzirdējusi, un nākamreiz, braucot uz šo pilsētu, es noteikti uz to skatīšos citādāk. Šī ceļojuma laikā es vēroju skaistos Ziemassvētku rotājumus, baudīju Ziemeļjūras varenumu un aplūkoju arhitektūru, detaļas pilsētā un arī cilvēku ikdienā. Esmu redzējusi arī ne visai omulīgus tipāžus, kā jau jebkurā valstī un vietā, bet man nekad tā īsti nav gribējies iepazīt, kāds tad ir tas skots. Frāzerburga man saistījās ar ko mierīgu un klusu, taču es nekad nebūtu domājusi, ka šim mazajam zvejniekciemam ir arī tik traģiska puse. Narkomānijas problēmas ir visur pasaulē, bet kādā pilsētā netālu no Glāzgovas 40 procenti no visiem pilsētas iedzīvotājiem ir atkarīgie. Tādas lietas jau parasti negribas zināt ceļojuma laikā, bet, apmeklējot kādu vietu jau vairākas reizes pēc kārtas, tu sāc iepazīt arī tās pilsētas šķautnes, kuras nekad neatradīsi glancētos ceļojuma aprakstos. Kamēr vien mana draudzene tur dzīvos, es turpināšu apmeklēt šo kontrastaino vietu, kurā baznīcām blakus ir sabūvēti bāri, pāris vīriešu staigā svārkos un aiz kluso māju mūriem slēpjas dažādi stāsti. Nākamreiz dodoties uz Skotiju, es noteikti vēlētos arī iepazīt šos cilvēkus tuvāk un atklāt pavisam citu Skotijas šķautni.
