Tagad, kad vēderā jau guļ vesels lērums Lieldienu olu un ausīs vēl skan 1. aprīļa jociņi, beidzot laikam būs sācies pavasaris.
Tagad, kad vēderā jau guļ vesels lērums Lieldienu olu un ausīs vēl skan 1. aprīļa jociņi, beidzot laikam būs sācies pavasaris. Taisnība vien ir tām tantēm un onkuļiem, kas man bērnībā teica, ka pavasaris ir viltīgs gadalaiks. Viņš taču mūs piemānīja, vai ne? Bērni spēlējas smilšukastē, puķītes zied, un putniņi arī visvisādi izrādās… Un tad pēkšņi! Sniegs, vējš, putenis, un atkal viss ir balts.
Devītie un divpadsmitie kļuvuši pavisam nelietojami. Mācās tā, ka klases pilnas ar dūmiem, kas acīmredzot paceļas no viņu galvām. Ja pajautāsi, kā patika vakarvakara filma, visticamāk, ka viņi sāks stāstīt par logoritmiem un polimetilmetaakrilātiem.
Vienīgais prieks un mierinājums – drīz būs pavasara brīvdienas. Un neatņemama šī prieka sastāvdaļa ir liecība. Tad nu tagad jāpievelkas un jāpacenšas, lai tajā “lapiņā” nebūtu brašu vīru ar diviem lieliem vēderiem (3).
Šoreiz novēlu izglītības iestāžu solu slīpētājiem – saņemieties un turieties, vairs jau nav palicis daudz! Visiem citiem vēlu – baudiet pavasari, jo tas ir tikai vienreiz… gadā!
