Saka, ka svētku prieks esot jārod sevī, bet – kā lai to rod, ja lietās, ko dari, kāds tev apzināti un bezkaunīgi traucē?
Mūsu mājas pagalmā jau vairākus gadus ar elektriskajām spuldzītēm tiek izrotāta tur augošā eglīte – prieks pašiem apkārtējo māju iedzīvotājiem, jo īpaši bērniem, prieks arī tiem, kuri caurstaigā mūsu mājas pagalmu. Bet Otrās adventes priekšvakarā kādam sagribējās svētkus tikai sev, vismaz viņš uzskatīja, ka viņam ir uz to tiesības, un elektrisko lampiņu virtene tika nozagta… Eglīte palika tumsā – jā, tai tika sarūpēta jauna lampiņu virtene un tagad tā atkal daudzkrāsaini mirdz, bet neatbildēts paliek jautājums: kāpēc? Kāpēc cilvēkam pēc iespējas daudzveidīgāk ir jānodrošinās pret tiem, kuri uzskata, ka ir visvareni? Piemēram, lampiņu virtene jāpiesien pie egles, lai tikai kādam to būtu grūtāk vai vispār neiespējami paņemt. Tiesa, tad zaglis var izdarīt vēl sliktāk – paņemt virteni, nolaužot eglei zarus… Kāpēc jāizvieto videonovērošanas kameras, lai redzētu, kurš un kurā brīdī dara kaut ko neatļautu, un tamlīdzīgi? Arī pie Alūksnes Jaunās pils pirms pilsētas lielās egles iedegšanas kādam nagi niezēja sasist izlietos ledus lukturus, kurus bija paredzēts izmantot pilsētas rotāšanai… Kāpēc kādam šķiet, ka tas ir superīgi: izdarīt kaut ko riebīgu? Tas laikam paliks mūžam neatbildēts jautājums, jo tā ir bijis visos laikos. Uzskatu, ka šie cilvēki – ļauna darītāji – dziļi sirdī ir nelaimīgi, ja caur negatīvām darbībām grib sev pievērst uzmanību un uzskata, ka tādējādi gūst sev mierinājumu. Es viņus neattaisnoju, bet cenšos saprast, tomēr katra šāda darbība sāp. Vienīgais mierinājums – esmu pārliecināta, ka cilvēka labie darbi tiek atdarīti ar labu, bet par sliktajiem darbiem agrāk vai vēlāk to darītājam nāk atmaksa. Jautājums, protams, tikai par to, vai viņš šo atmaksu spēj saprast un izprast, par ko tā ir, mirkli apstājoties un pārdomājot savu rīcību, nevis sazvērēties un mesties ļaunajās darbībās ar jaunu sparu.
Nesen kopā ar dēlu bijām uz muzikālu izrādi bērniem “Vinnijs Pūks Ziemassvētkos”. Pūks kopā ar draugiem izrotāja eglīti un gaidīja svētkus, bet atnāca ļaunais Rūķis un nozaga viņu eglīti… Kamēr Pūks ar draugiem devās meklēt nozagto eglīti, ļaunais Rūķis kļuva labs un saprata, ka izdarījis slikti, solījās laboties un to arī izdarīja. Žēl, ka arī dzīvē šādi gadījumi nav kā pasakā – ar laimīgām beigām, vai ne? Bet pasaulē nekad nav bijis tikai labais, bez ļaunā. Gribētos, lai pārdomu laikā pirms gada skaistākajiem svētkiem mēs arī katrs sevī padomātu par šīm divām vērtībām – labo un ļauno. Padomātu par sevi, savu rīcību un paveikto. Es zinu, ka lielākajai daļai no jums labā noteikti būs vairāk nekā ļaunā. No sirds vēlu, lai tā būtu arī turpmāk – saglabāt katram sevī sirds skaidrību, tīrību un labestību! ◆
