Šis ir īpašs gads mūsu Latvijai, jo svinam tās simto dzimšanas dienu. Simts gadu laikā Latvijā notikušas daudzas pārmaiņas, daudz smagu zābaku pāri mūsu zemei staigājuši, bet šodien uz visu varam paskatīties ar atmiņām un atviegloti nopūsties, jo pašlaik varam dzīvot mierīgā valstī.
Arī “Alūksnes Ziņas” šajos svētkos pāršķirsta Alūksnes un Apes novadu vēstures lappuses, šoreiz gan vairāk akcentējot abu pilsētu notikumus, lai gan arī katrā no pagastiem šajā laikā noticis daudz nozīmīga. Jāatzīst, ka interesanto faktu klāstā nav viegli izcelt tikai dažus. Mūsu izcilo novadnieku saraksts un dabas un kultūrvēstures vērtības vien aizņemtu vairākas lappuses. Ieskatīties pagātnē mums palīdzēja Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova, Apes novada domes personāla un sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Ērmane un tūrisma darba organizatore Apē un novadā Astra Binde.
Varas maiņas trauksmainajā laikā
Laika gaitā Alūksnes un Apes novadu pagasti ietilpuši dažādos apriņķos un rajonos (tajā skaitā Valkas, Smiltenes, Gulbenes), bet kopš 1967. gada līdz novadu reformai 2009. gadā tie bija apvienoti Alūksnes rajonā.
1. pasaules karš beidzās ar Kompjenas pamiera noslēgšanu 1918. gada 11. novembrī, bet jau 18.novembrī tika pasludināta jauna demokrātiska valsts – Latvijas Republika. Tomēr jaundibinātās valsts pastāvēšana bija apdraudēta un cīņa par tās faktisko pastāvēšanu turpinājās Latvijas Neatkarības karā. Alūksnē Sarkanās armijas daļas ienāca jau 7. decembrī un 24. decembrī izveidoja Malienas revolucionāro tribunālu. Turpmākajā periodā Alūksnē vairākkārt mainījās vara, līdz 1919. gada 29. maijā pilsēta tika atbrīvota.
7.Siguldas kājnieku pulks
Ne mazāk trauksmains šis laiks bija tagadējā Apes novada teritorijā – kaut vai tā sauktā “Apes kauja“ ar igauņu bruņuvilciena piedalīšanos 1919. gada aprīlī. Latvijas Neatkarības kara noslēgumā Alūksnē tika izvietots 7. Siguldas kājnieku pulks. Tā divdesmit pastāvēšanas gadi cieši savijās ar Alūksnes pilsētas vēsturi – 1921. gadā Alūksnes Jaunajā pilī tika izveidots štābs un uzsākta kazarmu celšana tagadējā Kājnieku skolas teritorijā. Ar pulka komandiera Viļa Spandega iniciatīvu Kapsētas pussala tika sakopta un izveidots Senču parks ar 1938. gadā būvēto Saules tiltu, kā arī skatu torni, kurš atradās turpat, kur tagadējais.
Sākās rosība un pilsētu
apbūve
1920. gadā Alūksne ieguva pilsētas tiesības un bijušajā miestā sākās aktīva saimnieciskā un kultūras dzīve, līdzās lauksaimniecībai attīstījās arī rūpniecība. Bija daudz amatnieku darbnīcu – galdniecības, frizētavas un kurpnieki. Sākās intensīva pilsētas apbūve.
Arī Ape no mazā Hoppenhofas miestiņa veidojās par rosīgu amatniecības, tirdzniecības un sīkrūpniecības centru. To gan nedaudz vājināja 1920. gadā tikai 2,5 kilometru attālumā no pilsētas novilktā Latvijas valsts robeža, tā daļu iedzīvotāju atstājot Igaunijas pusē. Tomēr jau 1923. gadā tika atvērta tā sauktā Opekalna lauksaimniecības skola – arodskola, kas darbojās līdz 2009. gadam. No 1922. gada vasarās Gaujienas “Anniņās” atpūtās komponists Jāzeps Vītols, iedibinot koru sadziedāšanās tradīciju. 1928. gadā Apes miestiņš kļuva par pilsētu.
Ceļ skolu ēkas
Trīsdesmito gadu nogalē ar Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciatīvu Alūksnes un Apes pusē tika celtas jaunas skolas. Šajā laikā arhitekte alūksniete Elza Meldere-Ziemele projektēja tagadējo Alūksnes pilsētas sākumskolas un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas ēkas. Savukārt pēc Indriķa Blankenburga projekta tika celtas skolas Pededzē, Trapenē un Apē. Darbojās dažādas kultūras un izglītības biedrības, notika Malienas dziesmu svētki, brīvdabas izrādes, zaļumballes un koncerti. Aktīvi tajos iesaistījās tautas pašaizsardzības vienību dalībnieki – aizsargi. Veclaicenē tika uzcelts Aizsargu nams. Alūksnē redzamākā bija Saviesīgā biedrība, kuras biedri pulcējās bijušajā Alūksnes muižas brūzī. Apē brīvprātīgi ugunsdzēsēji veidoja savu atpūtas parku, vāca ziedojumus labdarīgiem mērķiem.
Lielais ugunsgrēks Alūksnē
1940. gada jūnijā PSRS karaspēks okupēja Latviju. Arī Alūksnē un Apē tika izveidotas padomju armijas vienības. Jaunā valdība, kas nāca pie varas, padevīgi pildīja visus okupācijas iestāžu rīkojumus. Iedzīvotāji centās sadzīvot ar jauno varu, jo nebija jau izvēles.
Jūnija beigās Alūksnē ienāca Sarkanās armijas vienība un Kanceles kalniņa tuvumā uzstādīja lielgabalus, pavērstus uz Pils ielu. Sākās haotiska šaušana. Tajā pašā laikā Alūksnē ienāca arī kāda vācu patruļa, kas apstājās pie pareizticīgo baznīcas. Savukārt Alūksnes vietējie partizāni bija pulcējušies parka pusē. Sarkanās armijas karavīri bēguši, bet alūksnieši sākuši dzēst vietas, kur no šāviņiem bija sākušies ugunsgrēki.
Savukārt 1940. gada 5. jūlijā Alūksnē nejaušības dēļ notika liela ugunsnelaime, kad nodega 67 dzīvojamās mājas, 20 amatnieku darbnīcas, 2 viesnīcas un 10 veikali, bez pajumtes palika 650 alūksnieši. Tik lielus zaudējumus pilsēta vēl nebija piedzīvojusi.
Partizānu kustības sākums
Pēc okupācijas iestāžu izstrādāta slepena plāna 1941. gada 14. un 15. jūnijā notika pirmā masveidīgā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem apgabaliem. Šis bija laiks, par kuru varam atcerēties, pateicoties Alūksnes un Apes novadu politiski represēto kluba “Sarma” vadītājai Dzidrai Mazikai, kura dokumentē vēstures faktus par šo laiku un organizē dažādus atceres pasākumus.
Sarkano partizānu kustība pret vācu okupācijas režīmu aizsākās 1941.gadā. Aktivitāte izvērsās Alūksnes austrumu daļā – Liepnā un Mālupē. Apes pusē partizānu mītnes bija ierīkotas Gaujienas apkārtnē grūti pieejamos purvos. Jāpiebilst, ka nacionālo partizānu kustība aizsākās 1944.gada nogalē.
Ebreju iznīcināšana
Traģiski notikumi arī Alūksnē un Apē saistās ar holokaustu. Vācu okupācijas laikā Alūksnē ebrejus un arestētos padomju darbiniekus ievietoja Palmu mājā (Pils ielā 33) un vēlāk Siseņu priedēs nošāva – aptuveni 300 cilvēkus.
Ienākot vāciešiem Apē, jau pirmajā dienā, 1941. gada 11. jūlijā, Jašos tika nošauti 11 Apes iedzīvotāji, tajā skaitā divas ebrejietes. Holokaustam vēršoties plašumā, arestēja un 13. augustā mežā pie Krustceļiem nogalināja visus 96 Apes ebrejus, izņemot vienu, kurš tobrīd neatradās Apē.
Cīņa pret padomju varu
Pēc Otrā pasaules kara atsākās intensīva padomju ideoloģijas īstenošana. Īpašniekiem atņēma (nacionalizēja) uzņēmumus, lielākos dzīvokļus. Zemniekus piespieda atdot sagādāto tehniku, lopus un stāties kolhozos. Ar skaļiem lozungiem, gājieniem tika svinēti latviešiem nesaprotamie un svešie Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas un Maija svētki, toties Ziemassvētkus, Lieldienas un Jāņus svinēt bija bīstami. Daudzi iedzīvotāji pēc kara nesamierinājās ar Latvijas okupāciju un turpināja cīņu pret padomju varu. Plaši izvērsās latviešu nacionālo partizānu jeb mežabrāļu kustība, pierobežā sadarbojoties ar igauņiem.
To, ka Latvijā noteicējas bija Maskavas iestādes, kārtējo reizi spilgti apliecināja veiktās represijas. Īstenojot genocīdu pret Latvijas tautu,1949. gadā no 25. līdz 29. martam no Alūksnes uz Sibīriju izsūtīja 486 ģimenes, kopējais izsūtīto cilvēku skaits – 1516. Daži no viņiem tika izsūtīti pat otrreiz.
Darbību uzsāk vairākas
darbnīcas
1946. gadā Alūksnē darbu sāka rūpkombināts un patērētāju biedrība. Zināms, ka Alūksnes patērētāju biedrība no saviem uzņēmumiem pārtikas produktus piegādāja iznīcinātāju bataljonam, slimnīcai, bērnudārzam. No alus darītavas iepirka alu, no Malienas zvejnieku arteļa – zivis, no gaļas kombināta – gaļu, bet par degvielu norēķinājās ar naftas bāzi Gulbenē. Vēl Alūksnē 1948. gadā tika izveidota maizes ceptuve, kas atradās Alūksnes Jaunajā pilī. Šajā laikā sāka strādāt arī konditoreja, apavu, pulksteņu un šuvēju darbnīca, kā arī frizētava. 1949. gada 31. decembrī likvidēja Alūksnes apriņķi, 1950. gada 1. janvārī izveidojot Alūksnes rajonu.
No 1950. līdz 1956. gadam bija atsevišķs Apes rajons, notika savi dziesmu svētki. No 1951. līdz 1972. gadam elektrību ražoja Grūbes HES, pēc tam HES tika atjaunota 1999. gadā. Alūksnes teritorija no 1962. līdz 1967. gadam bija pievienota Gulbenes rajonam. Kad Alūksnes rajons atjaunojās, pilsēta bija nekopta, jo iepriekšējos gados visi resursi nonāca galvenokārt rajona centra – Gulbenes – izaugsmei. Sākās ielu asfaltēšana. Toties līdz ar iekļaušanu Alūksnes rajona sastāvā “pabērna lomā” nonāca Apes teritorija. Pat kolonnas no Gaujienas baronu kapličas tika pārvestas uz Alūksnes parku.
Lielās rindas veikalos
Bijušā 7. Siguldas kājnieku pulka kazarmās mitinājās padomju armijas karavīri, bet virsnieku ģimenēm Alūksnē tika uzcelts pat dzīvojamais kvartāls. Lielā slepenībā tika būvētas armijas bāzes Zeltiņos un Strautiņos. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Alūksnē tika izveidoti dažādi uzņēmumi un iestādes, kas nodrošināja darbu simtiem alūksniešu – VEF cehs, PMK, Gaujas meliorācijas sistēmu pārvalde, „Lauktehnika”, „Energoceltnieks” un citas.
Apeniešus ar darbu nodrošināja kokapstrādes cehs, silikātu bloku, vēlāk metāla saimniecības piederumu ražošanas cehi, suvenīru ražotne “Daiļrade”, dolomīta izstrāde notika Apē un Gaujienā. Apes “Korintēs” bija stādaudzētava (tagad tās darbu turpina “Miķeļi”).
Lauku iedzīvotāji strādāja kopsaimniecībās – kolhozos un padomju saimniecībās. Veikalu apgāde ar precēm bieži vien bija nožēlojama – rindas pēc gaļas produktiem (tos pirkt daudzi devās uz Igauniju), tualetes papīra, etiķa, citrusaugļiem, labākiem apaviem, apģērbiem. Plauka zemletes tirdzniecība, daudz kas bija deficīts.
Sporta un pašdarbības
uzplaukums
1974. gadā Latvijas Mākslinieku savienības īpašumā nonāca Zvārtavas pils Gaujienā, kurā simpoziji notiek vēl joprojām. Šajā periodā attīstījās vairāki populāri sporta veidi, tajā skaitā motosports ar trasēm Doresmuižā Alūksnē un Apē. Plauka pašdarbība, jo deja un dziesma visos laikos palīdzējusi tikt pāri dzīves negācijām. Dabas un kultūrvēstures pieminekļu aizsardzības biedrības Alūksnes nodaļa divpadsmit gadus pēc kārtas tika atzīta par labāko Latvijā, veidojot sabiedrības izpratni par vidi, rīkojot talkas, stādot parkus, atklājot piemiņas vietas novadniekiem. Dabas vērtību izpētes rezultātā 1962. gadā tika nodibināti dabas liegumi “Korneti-Peļli” un “Dēliņkalns”, 1977. gadā – Veclaicenes aizsargājamo ainavu teritorija. Notika dižkoku un citu dabas objektu uzskaite.
Latvijas karogs plīvo arī Alūksnē un Apē
20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū Padomju Savienībā sākās dziļa politiska un saimnieciska krīze, sākās piesardzīga padomju dzīves demokratizācija. Līdz ar pārbūves sākumu arvien vairāk atdzima nacionālās idejas, kas pārauga trešajā atmodā. Sāka darboties organizācijas, kas iestājās par latviešu tautai nozīmīgāko problēmu risināšanu. 1988. gadā tika legalizēts neatkarīgas Latvijas karogs, simboli un zīmes. Par karoga vietu tika izvēlēts Alūksnes Jaunās pils tornis, Apē tas plīvoja virs tautas nama. 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļš, kurā cilvēki sadevās rokās un izveidoja dzīvo ķēdi no Tallinas līdz Viļņai, tā apliecinot atbalstu Baltijas valstu neatkarībai. Viena no pirmajām Latvijas Nacionālās kustības nodaļām tika izveidota tieši Alūksnē. Sākās gatavošanās Augstākās padomes vēlēšanām.
Pamazām zūd padomju laiku liecības
1990. gada 4. maijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas neatkarību. Augstākā padome atjaunoja Latvijas Republikas sarkanbaltsarkano karogu, un Baumaņu Kārļa lūgsna “Dievs, svētī Latviju!” atkal kļuva par Latvijas himnu. PSRS varas iestādes pūlējās aizkavēt neatkarības atgūšanas procesu. 1991. gadā no 13. līdz 26. janvārim Rīgā tika celtas barikādes. Tūkstošiem cilvēku bija gatavi kailām rokām atvairīt speciālās milicijas vienības OMON draudošos uzbrukumus. Katru dienu no Alūksnes uz Rīgu izbrauca transporta vienība. 1991. gada 21. augustā Latvijas neatkarība tika atjaunota pilnībā. Pēc neatkarības atjaunošanas arī Alūksnē, līdzīgi kā citviet Latvijā, vēl kādu laiku saglabājās padomju laika liecības, taču visās dzīves jomās notika būtiskas pārmaiņas, un ar katru gadu arvien vairāk bija jūtama demokratizācija un rietumu elpa.
Alūksne bija viena no pēdējām vietām Latvijā, kur vēl stāvēja Ļeņina piemineklis – tikai 1991. gada 29. augustā šis akmens „elks” no pilsētas centra tika aizvests uz bijušo padomju armijas kodolraķešu bāzi Zeltiņos, kur tas apskatāms joprojām kā aizgājušo laiku liecinieks.
Likvidācija un
izsaimniekošana
Denacionalizācijas rezultātā daudzi īpašumi atkal nonāca iepriekšējo saimnieku vai to mantinieku rokās, darbu sāka pirmie privātie uzņēmumi, un pilsētā tika atvērti jauni veikaliņi. Savukārt padomju gadu “Piens”, “Maize”, “Dārzeņi”, “Gaļa” un virkne citu veikalu palika vien atmiņās un fotogrāfijās iemūžināti. Pamazām savu norietu piedzīvoja vērienīgais Alūksnes universālveikals, restorāns “Cepurīte”, “Vefiņš”. Kopsaimniecības tika pārveidotas par paju sabiedrībām vai likvidētas. Diemžēl daudz kas tika neapdomīgi izsaimniekots.
Apē drīz vien pēc uzcelšanas darbu pārtrauca plašais gastronomijas veikals ar ēdnīcu. Vairs tikai atmiņās ir Apes maizes ceptuve, autoostas kase un veikali stacijas ēkā, viesnīca, tirdzniecības paviljons “Vaidaviņa”, grāmatnīca, ēdnīca, krājbanka, maizes, piena, dzērienu un kultūrpreču veikali.
Jaunas iestādes un uzņēmumi
Pakāpeniski tika reorganizētas vecās organizācijas un iestādes, kā arī dibinātas jaunas, aptverot sociālo, kultūras, militāro, politisko un ekonomisko jomu. Kā dažus piemērus Alūksnē var minēt Mobilā strēlnieku bataljona izveidi 1992. gadā, Ernsta Glika Alūksnes 1. vidusskolas reorganizāciju 1993. gadā, represēto kluba “Sarma” dibināšanu 1993. gadā, “4PLUS” struktūrvienības izveidi 1996. gadā, Alūksnes Bērnu un jauniešu centra dibināšanu 2002. gadā, Alūksnes un Apes novada fonda dibināšu 2005. gadā.
Apē šis laiks iezīmējās ar vidusskolas piebūves un sporta halles izbūvi, skolas vecās ēkas renovāciju. Izveidoja hokeja laukumu, BMX trasi, pludmales volejbola laukumu. 2017. gadā atklāja jaunuzcelto VUGD depo. No 1997. gada ar ogu audzēšanu nodarbojas SIA “Very berry” Gaujienā. 2009. gadā atvēra privātmuzeju “Fazāni” Trapenē.
Realizēti vērienīgi projekti
Otrās brīvvalsts laika periods ir bijis labvēlīgs kultūras mantojuma saglabāšanai, kā arī jaunu pilsētvides objektu izveidei un infrastruktūras uzlabošanai. Tika īstenoti vērienīgi projekti. Piemēram, Alūksnē 1995. gadā restaurēts Saules tilts, 1998. gadā bānītim piešķirts valsts nozīmes pieminekļa statuss, 2009. gadā atklāts piemineklis kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem.
2011. gadā Gaujienai apritēja 900 gadi. Katrs laiks un cilvēki tur atstājuši savus nospiedumus – piemēram, komponists, Latvijas Konservatorijas dibinātājs Jāzeps Vītols, kura idejas turpina dzīvot memoriālajā muzejā “Anniņas”.
2015. gadā jaunu veidolu ieguva Alūksnes Kultūras centrs, 2017. gadā – Slavas rotonda Tempļakalnā, šogad – bānīša stacijas bagāžas šķūnis. Pēdējo gadu laikā vērienīgas pārmaiņas piedzīvojuši arī daudzi Alūksnes muižas parka objekti, savukārt Tempļakalnā un Livonijas ordeņa pilsdrupu teritorijā vairākkārt veikti arheoloģiskie izrakumi.
Apes novada jaunais ģerbonis
Šodien dzīve Alūksnē vairs nav iedomājama bez Multifunkcionālā centra Pilssalā, Tempļakalna, muzikālā gājēju tiltiņa, skatu torņiem Tempļakalnā, Kornetos, Dēliņkalnā.
Savukārt 2017. gadā tika saņemts Apes novada ģerbonis. Jaunais identitātes simbols tika izstrādāts, ņemot par pamatu 1938. gadā apstiprināto Apes pilsētas ģerboni, kurš papildināts ar četriem sudraba astoņlapu ziediem – Apes novada pagastiem.
Svētki un tradīcijas
Alūksnes un Apes pilsētu un novadu tēlu veido arī svētki, tradīcijas un dažādas aktivitātes. Pēdējos divdesmit gados alūksnieši varējuši vērot vai būt dalībnieki “Keggi Velo”, ūdens motosportā, rallijsprintā, Zušu svētkos, pilsētas svētkos un vēl daudzās citās aktivitātēs.
Apes novadā plašākās aktivitātes ir motokross “Vaidavas kauss” un velomaratons, Apes pilsētas svētki, Jāzepa Vītola mūzikas dienas Gaujienā, plašie pierobežas gadatirgi Apē rudeņos un pavasaros. Autosacensības, kas pirms 15 gadiem aizsākās “Lejasķiparos”, tagad notiek Trapenē, bet Apes novada 4×4 mašīnu pavēlnieki liek par sevi runāt ne vien Latvijā, bet arī Igaunijā.
Apes novada svētki nav iedomājami bez Apes pūtēju orķestra, kura aizsākumi meklējami jau 1869. gadā, kad toreizējā Apes Jaunrozē dibināta ragu pūtēju kapela kā pirmais pūtēju orķestris Latvijā.
Paveikts ir daudz, bet vēl vairāk ir ieceru un jaunu ideju – lai viss labais izdodas nākamajā simtgadē! Atšķirībā no okupācijas gadiem šobrīd mums ir viena ļoti liela priekšrocība – demokrātija, kas ir jānovērtē.
— Laura Felša
