Jubileja: apliecina dzelzceļa vectētiņa nozīmīgumu. Necerēti saulaina un silta bija sestdiena, kad tūkstošiem cilvēku godināja simtgadnieku – Gulbenes – Alūksnes bānīti jubilejā.
Jubileja: apliecina dzelzceļa vectētiņa nozīmīgumu
Necerēti saulaina un silta bija sestdiena, kad tūkstošiem cilvēku godināja simtgadnieku – Gulbenes – Alūksnes bānīti jubilejā. Par to sevišķi priecājās tie, kas to nosargājuši un saglabājuši nākamajām paaudzēm – abu pilsētu pašvaldību darbinieki un Latvijas Industriālā mantojuma fonda priekšsēdētājs Andris Biedriņš.
“Man liekas, ka svētki ir izdevušies. Tiem ir būtiska nozīme simtgadnieka publicitātes un kontaktu veidošanā. Jubilejas svinībās ieradās ne tikai satiksmes ministrs Roberts Zīle un akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” ģenerāldirektors Andris Zorgevics, bet arī Latvijas goda konsuls Anglijā Andris Tauriņš, Velsas apgabala pārstāvji un Polijas delegācija. Svētdien bijām Ates dzirnavās, kur pārrunājām sadarbības un kultūras sakaru paplašināšanas iespējas. Galvenais ir nostiprināt bānīša pozīcijas, lai tas nezaudētu valsts dotācijas. Saeimas un valdības pārstāvji atzinīgi vērtē vienīgo šaursliežu dzelzceļu Baltijas valstīs, tāpēc ir pamats cerēt, ka arī turpmāk tam atbalstu neliegs,” secina A.Biedriņš.
SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” direktors Osvalds Lucāns uzsver, ka pirmo reizi Bānīša svētkos bija tik daudz dalībnieku.
Tas liecina, ka mazais vilcieniņš ir mīlēts ne tikai abu pilsētu un citu pieturu apkārtnē, bet visā Latvijā. Tas ir Vidzemes simbols, tāpēc uzņēmēji var domāt par izklaides un pakalpojumu piedāvājumu. Savdabīgi noformētu svētku cienastu Alūksnes stacijas bijušajā noliktavas ēkā nodrošināja kafejnīca “Pajumte”, kas bija sagādājusi izrakstītus linu dvieļus, lai telpas iekārtojums būtu atbilstošs simtgades svinībām.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības galvenā inspektore Alūksnes rajonā Silvija Ludviga secina, ka daudzi jutās vīlušies, neredzējuši stacijā tvaika lokomotīvi. To aplūkot varēja tikai, dodoties ar bānīti uz Gulbeni.
“Tvaika lokomotīvi restaurē un būs jāgaida apmēram gads, lai ar to varētu braukt. Toties Alūksnē bija mīļāki un sirsnīgāki svētki. Tā apgalvoja no Gulbenes atbraukušie ciemiņi,” norāda S.Ludviga.
Viņa pirmo reizi bija elevatora tornī, kur no putna lidojuma varēja vērot ne tikai svinību vietu, bet arī pilsētu. Šo iespēju izmantoja daudzi, jo pa atvērtu logu varēja arī fotografēt. Elevatora ēka ir labā vietā, lai uzņēmēji domātu par pakalpojumiem tūristiem un atpūtniekiem. Pēc svētkiem paredzēts atjaunot Alūksnes staciju, kā arī vilciena sastāvu.
Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja direktore Aija Grīnvalde atzīst, ka viktorīnai par bānīti bija grūti jautājumi. Izrādījās, ka daži nezina pat, cik reizes dienā bānītis kursē. Tā ātrums ir 35 kilometri stundā, bet ceļu no Alūksnes līdz Gulbenei (32 kilometrus) vilciens brauc pusotru stundu.
“Dzelzceļa stacijas visi bija uzskaitījuši pareizi, jo varēja špikot. Toties grūti bija nosaukt, cik verstis gara bija līnija no Stukmaņiem (Pļaviņām) līdz Valkai. Dažs rēķināja, cik verstī ir kilometru, un arī trāpīja – 199 verstis,” vērtē A.Grīnvalde. Gandrīz visi zināja, ka bānīša līnija būvēta ar “Deutsche” bankas finansiālu atbalstu. 20.gadsimta sākumā biļete pirmajā klasē maksāja viens rublis 63 kapeikas.
“Vajadzēja vismaz aizdomāties, ka tad vēl nebija Latvijas valsts, tāpēc lati nevarēja būt. Apmulsumu radīja jautājums, kad Pļaviņas – Gulbene līniju pārbūvēja par platsliežu dzelzceļu. Tas bija jau 1916.gadā,” komentē A.Grīnvalde.
Viktorīnas otrajā kārtā no 35 anketām septiņas izvirzīja apbalvošanai. Tikai vienā visas atbildes bija pareizas.
Lielbritānijas vēstnieks Endrū Tesorjērs latviski sveica alūksniešus vienīgā šaursliežu dzelzceļa 100.dzimšanas dienā. Viņš norāda, ka tas paver plašas iespējas tūrisma attīstībai. Svētki radījuši ierosmes uzņēmējdarbībai un pasākumu rīkošanai.
