Pilsonisko sabiedrību nedrīkst saprast vienkāršoti – sak, pilsoņu rindas aug, tad jau viss kārtībā.
Pilsonisko sabiedrību nedrīkst saprast vienkāršoti – sak, pilsoņu rindas aug, tad jau viss kārtībā. Pilsoniskums nav mērāms ciparos, bet gan ar aktīvu līdzdalību valsts dzīvē. To nav iespējams nodibināt naski kā firmu, maz cerību to iedzīvināt ar likuma svirām.
Līdztekus tirgus ekonomikas nostiprināšanai un valsts administrācijas spēju kāpināšanai pilsoniskas sabiedrības radīšana ir viens no Eiropas Savienības idejas pamatnosacījumiem, bez kuru īstenošanas nav iespējams kļūt par šīs kopienas pilntiesīgu locekli.
Pilsoniskas sabiedrības veidošana ir lēns process, it sevišķi jau valstī, kuras iedzīvotāju vairākums nespēj aizmirst 50 okupācijas gados valdījušo pseidoaktivitāti. Tolaik bija daudz dažādu daudzskaitlisku organizāciju, taču, šodienas acīm to visu pārlūkojot, nākas atzīt, ka to mērķis nebija atraisīt tautas līdzdalību valsts norisēs.
Nu jau sadzīvojam ar nevalstiskajām organizācijām, kuru nosaukums atgādina par to būtisko atšķirību no padomju laika sabiedriskajiem formējumiem. Vienlaikus atšķirība nosaukumā maldīgi vedina secināt par to izolētību no valsts norisēm.
Šo trūkumu kompensēt aicina jaunais formulējums – sabiedriskā labuma organizācijas, tās gan ikdienā vēl sastopam reti. Sabiedriskā labuma organizācijas ietver Latvijā jau sen zināmus cilvēku apvienošanās modeļus – dažādas biedrības, nodibinājumus (kurus līdz šim pazinām kā fondus), arī reliģiskās organizācijas, faktiski tās pašas nevalstiskās organizācijas, kuru pamatmērķis ir aktivizēt iedzīvotāju iesaistīšanos sabiedrības norisēs.
Un kaut arī jaunā nosaukuma ieviešana vairāk skaidrojama ar Komerclikumu, kurš turpmāk liegtu šīm organizācijām pašām pelnīt naudu, šķiet, ka jaunais jēdziens tomēr daudz precīzāk atgādina par nepieciešamību veidot pilsonisku sabiedrību.
Paradokss: ievēlēt to, kam neuzticēties
Politiķi un valsts pārvaldes institūciju darbinieki nekaist vēlmē dalīties varā un atbildībā. Taču attīstīta pilsoniska sabiedrība nav iespējama bez viedokļu plurālisma un tautas aktīvas līdzdalības valstisku lēmumu pieņemšanas procesā.
Arī ES dalībvalstīs starp varu un sabiedrību nevalda absolūta harmonija. Eiropas Komisijas izdotajā “Baltajā grāmatā” ir minēts kāds mūsdienu paradokss: pilsoņi gan vēlas, lai pie varas esošie politiķi meklētu risinājumu sabiedrības problēmām, tomēr sabiedrība arvien mazāk uzticas politiskajiem līderiem un varas institūcijām vai pat neuzticas tiem. Novembra sākumā šī problēma iezīmējās arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) darbinieku mācību seminārā, kuru vadīja Norvēģijas Pašvaldību asociācijas pārstāve Aina Simonsena.
Atklājās, ka abu šo šķietami vienādo organizāciju mērķi būtiski atšķiras, jo norvēģu asociācija galvenokārt darbojas “uz leju” un apkalpo pašvaldības. Turpretim mūsu LPS lielākoties ir vidutājs dialogā starp pašvaldībām un valsti, cenšoties topošajos likuma projektos aizstāvēt pašvaldību intereses.
Protams, Norvēģijai ir senas demokrātijas iestrādes, viņu valdība, pirms kārtējo likumu nodot apspriešanai parlamentā, to nosūta ne tikai asociācijai, bet arī visām pašvaldībām, kas var paust iebildumus, tātad šajā modelī “tautas balsi” ņem vērā.
LPS līderis Andris Jaunsleinis seminārā skumji atzina, ka Latvijā nereti valdības dokumentu izstrādē iesaistās pat ministrijās strādājošie studenti, kas pats par sevi nav nekas slikts un jaunai valstij arī saprotams, bet sekas bieži ir nekvalitīvi normatīvie akti. To uzlabošanai tad nu LPS darbinieki tērē aptuveni 90 procentus no laika, sēžot dažādās sanāksmēs un darba grupās, tā vietā, lai palīdzētu pašvaldībām.
Nīderlandiešu aktivizēšanas vēsture
Kā paātrināt šos lēnos pilsoniskas sabiedrības veidošanās procesus? Šis bija viens no pamatuzdevumiem Latvijas pašvaldību pārstāvju braucienam (2002.gada oktobrī) uz Nīderlandi. Šī valsts ne tikai Eiropas, bet arī visas pasaules mērogā ir viena no izcilniecēm iedzīvotāju aktīvā iesaistē valsts pārvaldes procesos.
Stāsta LPS Ārējo sakaru nodaļas vadītāja Dace Damkevica: “Jau septiņdesmito gadu sākumā Nīderlandē pieņēma speciālu pašvaldību likumu, kas noteica pilsoniskās līdzdalības principu. Tajā strikti noteikta arī iedzīvotāju obligāta piedalīšanās, piemēram, telpiskās plānošanas jautājumu risināšanā.
Nīderlandi raksturo ārkārtīgi augsts iedzīvotāju blīvums – 500 cilvēku uz kvadrātkilometru. Turklāt valsts blīvajā apdzīvotībā bija sevišķi svarīgi, lai šaurībā labi sadzīvotu gan cilvēki, gan biznesa un rūpniecības struktūras.
Astoņdesmitajos gados iedzīvotāji sāka protestēt, jo parasti viņi viedokli varēja izteikt tad, kad tas vai cits plāns jau bija gatavs. Ļaudis gan sapulcēs klaigāja līdz aizsmakumam, taču pilsētu domes viņu vēlmes fiksēja zināšanai, taču turpināja realizēt jau iepriekš izstrādāto plānu.
Lai meklētu jaunus risinājumus, deviņdesmito gadu sākumā Nīderlandē notika interaktīvie eksperimenti, iesaistot iedzīvotājus lēmumu pieņemšanā un nodrošinot viņu viedokļa iestrādi topošajos projektos. Pavisam drīz varēja vērot, ka iesaistītie cilvēki kļūst pašpārliecinātāki, izglītotāki un vairs nevēlējās akceptēt vietējās pašpārvaldes lēmumus bez nopietna pamatojuma.
Aizritējuši desmit gadi, un nu jau pašvaldības ir tās, kas meklē arvien jaunus līdzekļus iedzīvotāju iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā, jo ir sapratušas pamatpatiesību: politika, kuras veidošana sākas pilsoniskajā sabiedrībā, arī pašu pašvaldību darbu vērš daudz efektīvāku. Aug to autoritāte, jo tagad pieņemtie lēmumi labāk atbilst dažādajām pilsoņu prasībām un interesēm.
Nīderlandes Vietējo pašvaldību asociācija izprata Latvijas situāciju, kur pilsoniskā sabiedrība ir vēl “bērna autiņos”, tāpēc aktīvi iesaistījās pieredzes tālāknodošanā. 2001.gadā mūsu valstī aizsākās jauns kopīgs projekts “Efektīvu attiecību veidošana starp iedzīvotājiem un pašvaldībām Latvijā”.
Šā projekta viens atzars saistīts ar mācībām – speciāli sagatavoti pasniedzēji piedāvā kursus daudzās pašvaldībās. Otrs atzars saistīts ar diviem pilotprojektiem. Viens no tiem notiek Vangažu pilsētā, kurā ir nelatvisks iedzīvotāju sastāvs (līdztekus 33 procentiem pamatnācijas pārstāvju, te dzīvo krievi, baltkrievi, ukraiņi, no kuriem tikai niecīga daļa ir Latvijas pilsoņi). Projektā veicināta gan dažādo etnisko grupu integrācija, gan iedzīvotāju iesaistīšana.
Otrs projekts noris Lubānas pilsētā un tai piegulošajos pagastos – Indrānos un Ošupē. Šajā latviskajā reģionā izvirzīts pavisam cits, taču ne mazāk aktuāls mērķis, kas saistās ar plānoto novada veidošanu. Projekts paredz šajā procesā maksimāli iesaistīt visus iedzīvotājus un noskaidrot viņu viedokli par iespējamo apvienošanos.
Pilotprojektos iesaistīto pašvaldību priekšsēdētāji Nīderlandē apciemoja Biennemas pašvaldību, kas agrāk, pašvaldībām apvienojoties, izmēģinājusi visdažādākās iedzīvotāju iesaistīšanas metodes, un arī tagad risina sarunas ar kaimiņiem par tālāku paplašināšanos. Arī tur ir stipra opozīcija: mums ir laba dzīve, no apvienošanās mēs neko neiegūsim.
Savukārt minoritāšu problēmai Nīderlandē ir pavisam citi, no Latvijas atšķirīgi aspekti. Viņiem visvairāk rūp imigranti, kas nereti veido noslēgtas grupas, kuras grūti integrēt sabiedrībā. Tagad, vērojot Latvijas situāciju, holandieši atzīst, ka, viņuprāt, sabiedrības integrāciju visveiksmīgāk var panākt, visu darot kopā – gan skolojot bērnus vienā skolā, gan apvienojot interešu pulciņos dažādu nacionalitāšu pieaugušos un tamlīdzīgi.
Tomēr par vērtīgāko, turklāt konkrēto ieguvumu Latvijas un tās pašvaldību tālākai virzībai pretim aktīvai pilsoniskai sabiedrībai, uzskatāma nīderlandiešu ekspertu Ērika Bermana un Nisko Dublbura izstrādātā un praksē daudzkārt pārbaudītā “Septiņu soļu metode”. Svarīgi tikai atcerēties, ka obligāti jāievēro soļu secīgums. Jebkurā laikā iespējams atgriezties pie kāda no iepriekšējiem soļiem, bet izlaist nedrīkst nevienu no tiem.”
Septiņu soļu metode
1. Vispirms notiek konsultācijas ar turpmāk iesaistāmajām pusēm, “dienaskārtības noteikšana” un ideju uzklausīšana par, viņuprāt, svarīgākajiem momentiem.
2. Robežu nospraušana – apspriežamo jautājumu loka konkretizēšana. Jautājumu risināšanai jābūt partneru kompetencē.
3. Sabiedrības iesaistīšana – iesaistīšanas metožu un instrumentu izvēle.
4. Pirmā iedzīvotāju lielsapulce – pirmā plašākā sanāksme iedzīvotāju viedokļu uzklausīšanai un prioritāšu noteikšanai.
5. Risinājumi un izvēles – pie problēmu risinājumiem strādā mazākas darba grupas, kuru sastāvā ir aktīvākie iedzīvotāji, kā arī pašvaldības domes darbinieki un politiķi.
6. Pašvaldības domes lēmums – balstoties uz iedzīvotāju priekšlikumiem (darbības plāniem), pieņem lēmumus.
7. Darbības plānu realizācija – īsā laika posmā pēc iedzīvotāju iesaistīšanas pasākumiem pašvaldība īsteno īstermiņa pasākumus, lai nezustu iedzīvotāju uzticība. Ilgtermiņa pasākumus ieplāno nākamo gadu budžetā.
