Šī nedēļa aizritējusi Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijā notikušā incidenta zīmē, kur teju vai katru dienu nacionālajos masu medijos parādījās kāda jauna ziņa par nabaga klasesbiedru terorizēto meiteni.
Šī nedēļa aizritējusi Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijā notikušā incidenta zīmē, kur teju vai katru dienu nacionālajos masu medijos parādījās kāda jauna ziņa par nabaga klasesbiedru terorizēto meiteni, kurai pret sevi izjustās nežēlības dēļ nācies atgriezties savā vecajā skolā.
Līdzīgus piemērus ar upuri un viņa pāridarītājiem varētu atrast jebkurā izglītības iestādē, kur savdabīgais lomu sadalījums skolēnu vidū pastāvējis kopš neatminamiem laikiem. Vienīgā atšķirība, par kuru šajā gadījumā varētu būt runa, ir upura pāridarītāju īstenoto moku veidi un apmēri, kam, manuprāt, piemīt tendence kļūt arvien daudzpusīgākiem, nežēlīgākiem un apjomīgākiem. Cits jautājums ir par to, kā būtu jārisina šādas problēmas un kam par tām jāuzņemas atbildība. Apgalvot, ka viss atkarīgs tikai no bērnu vecākiem un viņu audzināšanas metodēm, būtu netaisnīgi, ņemot vērā, ka lielā mērā personības veidošanos un raksturu ietekmē daudzi citi apstākļi, piemēram, vide, kurā bērns visbiežāk uzturas, vai cilvēki, ar kuriem komunicē ārpus ģimenes loka.
Un tomēr man ir gadījies satikt cilvēkus, kas savā domāšanā un rīcībā kļuvuši par savu vecāku atspulgiem. Tāpat esmu piedzīvojusi situācijas, kad bērni un pusaudži savu vecāku klātbūtnē atļāvušies kaut ko pateikt vai rīkoties pretēji vispārpieņemtajām pieklājības normām, nesaņemot aizrādījumus vai nosodījumu. Lielākā problēma šajā gadījumā ir vecāki, kas rāda viņiem piemēru, kā risināt savstarpējās attiecības un izturēties pret apkārtējiem. Ja paši vecāki nesaprot, kā būtu rīkoties pareizāk, tad diez vai to sapratīs arī viņu bērni, kuri vecāku vienaldzību pret viņu rīcību, visticamāk iztulkos kā akceptu, nevis nosodījumu.
