Vija Puzule: esot skol, es varu izdarīt daudz vairāk laba
Jautāta, ar kādām sajūtām sācies jaunais mācību gads, Alūksnes vidusskolas direktore Vija Puzule smaidot stāsta par saviem desmitklasniekiem un viņu kopējo cīņu, iepazīstot aizraujošo literatūras pasauli.
„Man ir brīnišķīgi audzēkņi, kas daudz ko grib iemācīties un kuriem actiņas joprojām spīd no vēlmes uzzināt kaut ko jaunu,” viņa ar lepnumu saka. Lai gan šobrīd gaisā virmojošās negācijas nav gājušas secen arī Alūksnes vidusskolai, viņa tās mēģina nepieminēt, vairākkārt uzsverot – skola ir tā vieta, kur no negācijām vajadzētu izvairīties visvairāk, jo bērni nav vainīgi, ka piedzimuši tādā laikā. Tiesa, šis mācību gads ir īpašs arī ar to, ka viņa atgriezusies direktores amatā pēc astoņiem mēnešiem pašvaldības vadītājas krēslā. Šis laiks viņai bijis svētīgs gan iegūtās pieredzes ziņā, gan atklāsmē, ka darbs pašvaldībā nav viņas aicinājums un īstā vietā. Tieši tāpēc esot prieks par atgriešanos uz pilnu slodzi direktores amatā, kurā nostrādāti desmit gadi.
– Vai viegli bija atgriezties skolā?
– Es astoņus mēnešus biju pilsētas mērs. Tas ir gandrīz viens mācību gads. Kad atgriezos skolā, lielākā daļa bija atvaļinājumā. Mani sagaidot, reakcija bija dažāda. Lielākais prieks bija par tiem cilvēkiem, kas teica: „O, cik labi, ka tu esi atgriezusies!” vai „Prieks tevi atkal redzēt!” Protams, ne visi tā sacīja, taču, kā viena mana kolēģe teica, es neesmu pieclatnieks, lai patiktu visiem. Kas attiecas uz darbu domē, tad man tā bija ļoti laba pieredze. Es tagad daudz ko saprotu gan no tā, ko mēs redzam, gan no tā, ko neredzam. Tas palīdz izprast situāciju. Katrā ziņā es atgriezos ļoti labprāt. Jau tad, kad martā skolēniem notika tikšanās ar deputātiem, bērni man jautāja, vai es kandidēšu un pretendēšu uz deputāta vietu novada pašvaldībā. Es atbildēju, ka kandidēt kandidēšu, bet strādāt tur vairs negribētu. Pēc tam man kolēģi pārmeta: redz, kā – kosmosā palaidi ziņu, ka negribi, un tā arī netiki. Mans uzskats gan ir, ka politika nav mana stiprā puse. Mana stiprā puse ir pedagoģija.
– Kā vērtējat savu darbu deputātes un vēlāk pilsētas vadītājas krēslā?
– Padarīto deputātes krēslā es vērtēju augstāk nekā to, ko izdarīju, atrodoties mēra krēslā. Kad nonācu pilsētas galvas vietā, tad sākās tukšais periods. Ja iepriekš varēja braukt pie savas krāsas ministriem, runāt, lūgt, prasīt un uzstāt, tad šajā laikā vairs neko no tā visa nevarēja izdarīt. Kļuva saprotams, ka Rīga vairs nevar pagriezt to krāniņu, lai kaut kas tiktu arī līdz mums. Jutos kā strupceļā: pilsētai ir tik daudz vajadzību, bet tu apzinies, ka nevari palīdzēt, jo viss saistīts ar naudu, kuras nav. Tagad mazliet sāp, kad saka, ka iepriekšējais sasaukums neko nav darījis. Varbūt mums viss nav izdevies tā, kā cerēts, un arī gaidītie rezultāti nav tādi, kā būtu gribējies, tomēr teikt, ka nekas nav darīts, gluži nevarētu. Galu galā katrs strādā savas kompetences robežās: gan bērns, gan skolotājs, gan arī pilsētas mērs.
Plašāku interviju lasiet “Alūksnes Ziņu” 2.oktobra numurā.
