“Sargies no auto!” Ir tāda padomjlaiku filma. Talantīga un gudra. Pārfrāzējot šodien gribas teikt – sargies no zagļiem!
“Sargies no auto!” Ir tāda padomjlaiku filma. Talantīga un gudra. Pārfrāzējot šodien gribas teikt – sargies no zagļiem! Un atkal prātā teiciens no tās pašas filmas – bet zog taču! Šo sakrālo teicienu apzīmogojusi ikdiena. Zog kannas un vannas, zog velosipēdus, zog elektrovadus, zog kokus mežā. Atliek tikai nopūsties. Vairums zādzību tā arī paliek neatklātas. Vai tiešām tur neko nevar darīt? Vai ir iespējams mainīt situāciju?
Droši vien vispirms jāsāk pašiem ar sevi. Jāizvērtē, vai ir cilvēka cienīgi zogot gūt ienākumus. Nevajag aizbildināties, ka valsts jau arī ar savu nodokļu politiku aplaupa iedzīvotājus. Tāpēc, lūk, daudziem nav citas izejas. Jāapzinās, ka tas ir iesīkstējis padomjlaiku viedoklis: privāto mantu zagt ir slikti, bet valstij piederošo – nav grēks. Šis uzskats ir sabiedrības zemapziņā joprojām. Zagt kokus no privātā meža ir riebīgāk nekā no valsts īpašuma. No privātmājas pagalma nočiept piena kannas ir negods. Bet par elektrovadu zagļiem nereti nodomājam – velna zeperi, veikli nostrādājuši!
Zagļu dēļ cieš iedzīvotāji, kurus atstāj bez elektroapgādes. Cieš ogotāji, sēņotāji, meža zvēri un mednieki, jo zagļi izretina un piedrazo mežus. Aplaupīti ir cilvēki un daba. Un tad nu vietā ir atziņa – varbūt nevajag klusēt. Varbūt ir jāsaceļas.
Turklāt ir visas iespējas to darīt. Tāpēc nav jābūt varonim, nav jāriskē ar dzīvību. Vienkārši jāizmēģina, kā ir tad, kad cilvēkam nav vienalga.
Mežsaimniekiem regulāri būtu jāpārbauda savi īpašumi. Ja konstatē nelikumības, par tām operatīvi jāinformē Valsts mežu dienests (vietējais mežzinis, mežsargs), policija (iecirkņa inspektors vai dežurants rajona policijas pārvaldē). Likums nosaka, ka Valsts mežu dienesta darbiniekiem ir tiesības apturēt kokvedējus, lai pārliecinātos, vai ir visi nepieciešamie dokumenti. Šādas pārbaudes uz ceļiem jau veic ceļu policija, bet kokzāģētavās – Valsts ieņēmumu dienests.
Nekavējoties jāreaģē arī tad, ja piepeši mājās (jo sevišķi lauku viensētās) pazūd elektrība. Iespējams, tie ir tikai elektropadeves traucējumi. Taču tikpat labi elektrības pazušana var liecināt, ka kāds zog vadus. Jāatceras, ka šajā situācijā cietēji būs tieši iedzīvotāji. Elektropadeves atjaunošana, kā uzsver eksperti, izmaksā dārgāk nekā zagļu nodarītie zaudējumi. Par zudušo elektrību steidzami jāzvana un jāziņo valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” dispečerdienestam savā rajonā. Spēkā ir “Latvenergo” izsludinātā prēmija līdz 500 latiem iedzīvotājam, kas palīdzējis atklāt elektrovadu zādzību, ļaujot uz karstām pēdām noķert zagli.
Ja sabiedrība izrādīs neiecietību, zagt būs grūtāk vai vispār neiespējami. Nemaz nerunājot par to, ka firmās varētu neuzpirkt zagtu krāsaino metālu un zagtus baļķus.
