Noskatījos televīzijā raidījumu “100.panta preses klubs”. Interesanti klausīties, kā politiķi cenšas sevi labākus parādīt preses pārstāvju acīs.
Lai ātrāk aizmigtu, iedzēru nomierinošu tēju un likos gulēt. It kā sapnī dzirdu, kāds klauvē pie loga, paskatos, Ziemassvētku vecītis! Lūdz, lai ielaižu viņu pasildīties, esot nosalis, braucot tālo ceļu no Lapzemes. Par to viņš centīšoties izpildīt manas vēlēšanās 2013.gadam. Nodomāju, ka neko zaudēt nevaru, var būt kaut kas piepildīsies!
Esmu pensionāre. Nākamgad būs pašvaldību vēlēšanas, varbūt sociālajā budžetā iedalīs vairāk naudas, līdz ar to varēs palīdzēt pensionāriem, kam darba stāžs ir no 35 līdz 40 gadiem. Piemēram, valsts svētkos piešķirt nedaudz naudas – kā Ventspilī, lai mēs nopirktu kādu delikatesi. Man tas būtu lasis, nēģi un “Lāču” augļu maize. Ziemassvētku vecītis man saka: “Ir nu gan tev augstas vēlēšanās, gribi delikateses! Kāda tad tev pensija?” Es atbildu: “Liela, iztikas minimums!” Šis saka: “Tad tev nekas nepienākas.” Es ierosinu: “Nu tad izdari varbūt tā, lai jaunā novada valdība, ko ievēlēsim, samazina pensionāriem īpašuma nodokli par labi sakoptu zemi un mājām. Bet tiem, kam lauki nesakopti, palielina trīs reizes. Ja saimnieks nevar uzturēt pienācīgā kārtībā savu zemi, lai iznomā zemniekiem vai pārdod, būs labums gan pašam, gan zemniekam”. “Par to varētu padomāt,” atbild vecītis. Es turpinu: “Runājot par zemniekiem, izdari tā, lai viņi saņemtu lielākus platību maksājumus. Līdz ar to būtu vairāk līdzekļu ražošanas paplašināšanai, arī mums no tā būtu savs labums – pārtikas preces kļūtu lētākas. Varbūt, vecīt, vari izdarīt tā, lai sabiedriskais transports mums būtu bez maksas kā Rīgas pensionāriem? Pēdējais, ko es tev lūgšu, izdari tā, lai vismaz reizi gadā atmaksā izdevumus veselības uzlabošanai.” Bet vecītis nosaka: ”Esmu pie tevis sasildījies, siltu tēju padzēries, bet tavas nereālās vēlēšanās droši vien nevarēšu izpildīt, jo esi “ļoti bagāts pensionārs”, tāpēc vairāk kusties un mazāk ēd delikateses, tad visam naudas pietiks. Priecājies, ja tev uz Ziemassvētkiem konfekšu paciņu uzdāvinās.”
Durvis noklaudzēja, un vecītis aizbrauca. Es pamodos, logā mirdzēja tikai mēness ripa. Tas bija tikai sapnis nākamajam gadam. Mums paliek ticība, cerība, mīlestība, ka tomēr mūsu dzīvē kaut kas uzlabosies.
