Ārzemju kapitāls rada darbavietas Alūksnē. Akciju sabiedrības “Almo Hardwood” vārds, iespējams, daudziem vēl ir svešs, jo ar šādu nosaukumu uzņēmums darbu sāka 2000.gada vasarā.
Ārzemju kapitāls rada darbavietas Alūksnē.
Akciju sabiedrības “Almo Hardwood” vārds, iespējams, daudziem vēl ir svešs, jo ar šādu nosaukumu uzņēmums darbu sāka 2000.gada vasarā. Kokapstrādes sabiedrība izveidota uz SIA “Alūksnes koks” un “Ankars” bāzes, turpinot galvenokārt bērza apaļkoksnes pārstrādi.
“Tā ir uzņēmuma pamatnodarbošanās, ar ko tas atšķiras no citām firmām, kas pārstrādā skuju kokus. Lielākā daļa “Almo Hardwood” akciju pieder Zviedrijas mātes uzņēmumam. Tas ir ieinteresēts palielināt bērza pārstrādi Latvijā, kur bērza koksnei ir labāka kvalitāte,” informē akciju sabiedrības “Almo Hardwood” direktors Modris Lazdekalns.
Sešos darba gados ir bijuši “kritumi un kāpumi” zāģmateriālu ražošanā mēbeļu rūpniecībai. Pēdējo divu gadu darbs liecina, ka firma var strādāt ar peļņu. Katru mēnesi pārstrādā 650 līdz 800 kubikmetru bērza apaļkoksnes un realizācijai nodod apmēram 250 kubikmetru zāģmateriālu. “Almo Hardwood” ir izstrādāts investīciju plāns šim gadam un investīciju prognozes nākamajam gadam. “Tās tūs investīcijas ražošanas efektivitātei un dos iespēju par 15 procentiem palielināt ražošanas apjomu,” uzsver M.Lazdekalns.
Žāvē zāģmateriālus
Pirms diviem gadiem uzbūvēja kalti, kur uzreiz var žāvēt 130 līdz 140 kubikmetru zāģmateriālu. Ir liela cenu starpība svaigi zāģētām, nedaudz un pilnīgi žāvētām mēbeļu sagatavēm. “Kalte dod priekšrocības – var nosūtīt vairāk zāģmateriālu un par tiem saņemt atbilstošu samaksu. Pašlaik mums ir lielākā kalte Alūksnes rajonā, bet ir jādomā par žāvēšanas jaudu palielināšanu. Tāpēc rudenī kalti modernizēs,” norāda M.Lazdekalns. Līdz vasarai paredzēts uzcelt kokmateriālu uzglabāšanas noliktavu. Pēc žāvēšanas produkcijā paliek seši līdz astoņi procenti mitruma. “Ja zāģmateriālus glabā nepiemērotās telpās, tie uzsūc mitrumu. Tāpēc darbs ir organizēts tā, ka produkciju uzreiz nosūta klietniem. Tas ir apgrūtinoši, jo gatavo dažāda sortimenta zāģmateriālus. Noliktavā tos uzkrās un nosūtīs pēc pieprasījuma,” stāsta direktors.
85 procentus koksnes produkcijas eksportē, bet pārējā paliek Latvijā. Katru mēnesi nosūta apmēram astoņas kravas ar 250 līdz 300 kubikmetriem zāģmateriālu. Zviedrijas klienti saņem gandrīz pusi no eksporta produkcijas, pārējo sūta Anglijas, Itālijas, Ungārijas un citu valstu klientiem. “23.aprīlī uzņēmumā ieradīsies Zviedrijas eksporta padomes un kādas Āzijas valsts pārstāvji. Iespējams, ka būs atrasts jauns klients. “Almo Hardwood” ir viegli realizēt saražoto, jo noieta tirgu meklē Zviedrijas mātes uzņēmums. Tomēr tas ir līdzvērtīgs tirgus partneris ar savām tiesībām un pienākumiem,” akcentē M.Lazdekalns.
No Alūksnes ir tiešas produkcijas piegādes klientiem, un par tām atbild “Almo Hardwood”. Ja zāģmateriālus nevar nosūtīt noteiktajā laikā, tad par to informē trīs nedēļas iepriekš. Bet tas ir izņēmums, jo nevar visu laiku “dzīvot ar problēmām”. Ar partneri, kas vairākkārt aizkavē piegādi vai sūta zemākas kvalitātes produkciju, ārzemju klienti neturpina sadarbību. Līdz maija vidum ir zināms, kad un kam jānosūta zāģmateriāli. “Viss ir mūsu rokās, jo paļauties var tikai uz saviem spēkiem,” saka direktors.
Meklē ārpus Latvijas
Lielākā problēma ir apaļkoksnes sagāde. Apmēram pusi izejmateriālu iepērk Alūksnes rajonā, bet pārējo Balvu, Gulbenes, Rēzeknes, Cēsu, Valmieras un pat Limbažu rajonā. Savukārt no Alūksnes koksni ved uz Cēsīm un citām pilsētām. “Tā ir “pelēkās ekonomikas” ietekme. Tāpēc vispirms piegādātājam jautājam, vai ir pavadzīme. Slikti, ka izejmateriālu piegādi nevar prognozēt,” secina M.Lazdekalns. Īpašnieki nezina, kad zāģēs savu mežu, un neslēdz līgumus par kokmateriālu piegādi. Tāpēc “Almo Hardwood” izmanto iepriekšējo gadu pieredzi.
M.Lazdekalns iepazinās ar vairākām zāģētavām Latvijā, un, iespējams, vienosies par zāģmateriālu piegādi “Almo Hardwood”. Drīzumā paredzēts brauciens uz Baltkrieviju, kur gatavojas iepirkt bērzu apaļkoksni. Turpinās sarunas ar Krievijas uzņēmējiem. “Ir vajadzīgi papildu koksnes resursi, lai varam izpildīt līgumsaistības. Tāpēc šogad paplašināsim kokmateriālu iepirkšanas tirgu,” norāda M.Lazdekalns.
Ārzemju klienti vēl nepieprasa zaļo sertifikātu, bet uzņēmumā uzkrāj informāciju. M.Lazdekalns rēķinās, ka būs vajadzīgi ne tikai meža, bet arī piegāžu un uzņēmumu sertifikāti. “Tas palīdzēs sakārtot mežu apsaimniekošanu,” atzīst direktors.
Augsts darba ražīgums
“Almo Hardwood” ir 300 000 latu apgrozījums gadā. “Kādreiz strādāja 60 un vairāk cilvēku, bet tagad 23 strādnieki izdara tikpat naudas izteiksmē. Tas ir panākts, ražojot produkciju ar lielāku pievienoto vērtību,” akcentē M.Lazdekalns. Lielākā daļa uzņēmumā strādā no tā dibināšanas 1993.gadā. Darba prasmi viņi apguva praktiski, vairāki ir stažējušies Zviedrijas uzņēmumā. “Strādnieki ir pietiekami kvalificēti. Trūkst vidējā posma speciālistu, kas nodrošina ritmisku darbu. Konkursā uz zāģētavas vadītāja vietu pieteicās 14 pretendenti, kam ir augstākā izglītība un arī pieredze darbā,” stāsta direktors. Viņš domā, ka atrast kvalificētus speciālistus ir grūti. Internetā speciālisti norāda, ka tālāk par Siguldu un Cēsīm darbu viņi nevēlas. “200. kilometra sindroms,” secina M.Lazdekalns.
“Almo Hardwood” ir ārzemju kapitāla uzņēmums, bet tajā ir nodarbināti vietējie iedzīvotāji. Sākumā strādāja arī zviedri, bet acīmredzot alūksnieši apliecināja savu darba prasmi. “Ir izmantoti vecie angāri, kas, iespējams, citādi būtu izpostīti. Cilvēki strādā un var nopelnīt. Jā, vienmēr var vēlēties vairāk, bet katram ir savs slieksnis,” norāda M.Lazdekalns. Protams, ir arī mīnuss. Uzņēmuma nopelnīto saņem ārzemnieki. “Ir jāņem vērā, ka nopelnīto neizmaksās dividendēs, bet ieguldīs ražošanā Latvijas meitas uzņēmumā “Almo Hardwood”. Protams, nevar vēlēties, lai līdzekļus piešķirtu tāpat vien,” atzīst direktors.
Šogad akciju sabiedrība saņems investīcijas ražošanas bāzes efektivitātes palielināšanai. “Tas būs aizdevums, ko vajadzēs atdot piecu līdz septiņu gadu laikā. Turklāt procentu likme ir par diviem, trim procentiem zemāka kā kredītiem, ko piešķir Latvijas bankas. Arī tas ir pluss,” secina M.Lazdekalns. Viņš interesējas arī par citām sadarbības iespējām un programmām, ko piedāvā fondi.
Defektu pārvērš efektā
Modris Lazdekalns ir alūksnietis. “Te ir Malēnija un malēnieši, ko uzreiz var pazīt pēc izrunas šaurā “e”. Es vienmēr uzsveru, ka neesmu ne Lazdukalns, ne Lazdakalns, bet Lazdekalns ar šauro “e”. Tā cenšos defektu pārvērst efektā,” viņš uzsver. M.Lazdekalns atzīst, ka malēnieši daudzreiz nes gaismu ar maisu istabā, bet viņi arī septiņreiz nomērīs un tikai tad nogriezīs. Un nenoliedzami, daudzi Latvijā pazīstami cilvēki ir alūksnieši. “Pirms vēlēšanām uzzinām, ka arī Saeimas deputāti ir mūsējie. Pēc tam gan viņi to aizmirst, un atkal esam valsts nomales iedzīvotāji, kas nevienam nav vajadzīgi,” secina M.Lazdekalns.
Darbu Modris sāka Alūksnes Remonta un celtniecības iecirknī, kur piecus gadus bija betonētājs un mūrnieks. Divus gadus M.Lazdekalns bija “pilsētas galva” un pēc tam līdz 1994.gada vasarai – rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks un komercdirektors. “Zinu, kas notiek rajona saimniecības tajā un šajā pusē. Valsts nav iedomājama bez birokrātijas, bet tās “tempļi” ir atšķirīgi. Domāju, ka nav vajadzīgs tik daudz ierēdņu. Bet viņiem ir jābūt pietiekami profesionāliem, kas spēj uzņemties atbildību,” secina M.Lazdekalns. Daudzi cerēja, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas viss būs citādi. Bet tā nenotiek. Vajadzēja pieņemt nepopulārus lēmumus, un M.Lazdekalns atzīst, ka tie bija pareizi. Piemēram, pilsētas apkures sistēmas pārņemšana no valsts.
Šajās pašvaldības vēlēšanās Modris Lazdekalns bija deputāta kandidāts LSDSP un LDP sarakstā. “Gribēju savas zināšanas izmantot arī “no otras puses”. Man kā uzņēmējam no domes neko nevajag. Varu palīdzēt veidot pilsētas tēlu, lai tas ir pievilcīgs un lai to var izmantot kontaktiem,” saka M.Lazdekalns. Viņš uzskata, ka nepieciešams sakārtot un attīstīt pilsētas infrastruktūru, kas ir novecojusi. “Iespējamiem investoriem interesē izejmateriālu un darbaspēka resursi. Kokapstrādē to var piedāvāt. Bet tūrisma attīstībai vēl nav atbilstošas infrastruktūras,” viņš norāda.
Lauva ir līderis
Modris Lazdekalns piekrīt, ka horoskopu raksturojumos ir daudz sakritību ar rakstura īpašībām, bet nevēlas izdarīt secinājumus. Viņš pieļauj, ka atbilst Lauvas līdera īpašības, jo “15 gadus ir vadītājs”. “Arī fiziskās aktivitātes patīk. Iespējams, ka mani nevajag raustīt aiz ūsām, lai gan esmu miermīlīgs,” saka M.Lazdekalns. Viņš ir Starptautiskās Lauvu kustības Latvijas D – 127. apgabala kabineta loceklis un Alūksnes Lauvu kluba biedrs. 12.maijā Alūksnē notiks Latvijas Lauvu 9.nacionālā konvencija. “Otro gadu konvenciju organizē ārpus Rīgas. Pagājušajā gadā tā bija Liepājā. Ceru, ka arī mums šis pasākums izdosies,” akcentē M.Lazdekalns.
Lauvu kluba biedri nerunā par reliģiju un biznesu, lai gan arī Alūksnē no 18 “lauvām” lielākā daļa ir uzņēmēji. M.Lazdekalns skaidro, ka atšķirībā no ANO un Rotari kluba, kas ir divas lielākās starptautiskās organizācijas aiz Lauvu kluba, “lauvu” mērķis ir piesaistīt sabiedrības uzmanību un līdzekļus labdarībai. “Nav liela māka iztērēt savu naudu. Ir svarīgi pierādīt bagātam cilvēkam, ka viņa nauda ir ļoti vajadzīgi kādam citam,” uzsver M.Lazdekalns. Viss notiek brīvprātīgi, jo “uzspiesta lieta nestrādā”.
Alūksnes “lauvām” izdevās ar Vācijas kluba starpniecību iegūt līdzekļus slimnīcas terapijas nodaļas remontam. Savus līdzekļus deva arī Latvijas uzņēmēji. Tomēr līdzekļu piesaistīšana nav kluba biedru pašmērķis. Reizi mēnesī Alūksnē tiekas “lauvas”, lai kopā paēstu vakariņas un pie alus glāzes pārrunātu jautājumus, kas nav saistīti ar darbu. “Mūsu klubā nav sieviešu. Rīgā ir tikai sieviešu klubs. Citur kluba biedru sastāvs ir jaukts. Ir arī jauniešu Lauvu klubi,” informē M.Lazdekalns.
Palīdz sasniegt mērķi
M.Lazdekalns piecus gadus bija kamaniņu braucējs. 1981.gadā viņš ar līdzbraucēju ieguva otro vietu Latvijas čempionātā. Viņš atzīst, ka nebija izcils sportists, bet aktīvs dzīvesveids ir joprojām. Dēli Kaspars un Artūrs mācās Murjāņu sporta ģimnāzijā, ko beidza arī Modris. “Viņi ir Latvijas čempioni vieglatlētikā un valsts izlases komandas dalībnieki. Es reizi nedēļā spēlēju basketbolu. “Vidlatauto” komandā esmu rezervists, spēlē ar “Latvijas ceļa” basketbolistiem ieguvu piecus punktus,” lepojas M.Lazdekalns. Viņš atzīst, ka galvenā ir spēle, fiziskas nodarbības. “Ir jānoņem garīgā spriedze ar fizisko slodzi. Sporta zālē esmu pavisam citā vidē, kur par darbu nerunā un nedomā. Pēc tam esmu noguris, bet arī atpūties,” ir pārliecināts Modris.
Protams, ir arī citas iespējas – uzrakt puķu dobi vai staigāt pa mežu. Bet sports veido prasmi sasniegt mērķi. “Šī prasme saglabājas visās dzīves situācijās. Tāpēc reizi nedēļā, lai gan negribas nekur iet un varētu sēdēt pie televizora, dodos uz sporta zāli. Protams, gadās arī izņēmumi,” saka M.Lazdekalns.
Mācās divās avantūrās
Katru gadu M.Lazdekalns ir mācījies kādos kursos, jo uzskata, ka “tāda ir dzīves nepieciešamība”. Latvijas Biznesa skolā viņš beidza finansu menedžmenta vadītāja kursus. “Trīs mēnešus divas reizes nedēļā vakaros sēdos mašīnā un braucu uz Rīgu. Pulksten 18.00 sākās un 22.00 beidzās lekcijas, kad devos atpakaļceļā uz Alūksni. To var tikai dulls,” domā Modris.
Pirms trim gadiem viņš piedalījās otrā avantūrā, kā pats to dēvē. Ar ārzemju partneriem sazinās angļu valodā. Modris valodu zināja, bet ne tā, lai brīvi sarunātos. Tāpēc vajadzēja tulka palīdzību. “Bija izdevība, un devos uz Londonu, kur divas nedēļas mācījos intensīvas apmācības kursos. Sēdēju kopā ar 17 un 18 gadus veciem jauniešiem no Ķīnas, Japānas, Turcijas, Krievijas un citām valstīm. Nevaru teikt, ka daudz iemācījos, bet manas zināšanas sakārtoja un atbrīvoja runas spējas,” stāsta M.Lazdekalns.
Viņš atzīst, ka arī tagad nerunā pareizi, bet var sarunāties un sarakstīties. “Viss notiek! Un iespējams, ka nemaz nav tik slikti,” domā Modris.
fakti
Akciju sabiedrībā “Almo Hardwood” dibināts ar ārvalstu kapitāku 2000.gada vasarā uz SIA “Ankars” un “Alūksnes koks” bāzes.
Uzņēmumā strādā 23 cilvēki.
Ražo bērza zāģmateriālus mēbeļu rūpniecībai un šķeldu.
Mēnesī realizē pārstādā 650 līdz 800 kubikmetru apaļkoksnes, realizē apmēram 250 kubikmetru zāģmateriālu.
Apgrozījums ir apmēram 30 līdz 35 tūkstoš latu mēnesī.
85 procentus produkcijas eksportē: 48 procentus uz Zviedriju, 19 procentu uz Angliju, 13 procentu uz Itāliju, septiņus procentus uz Ungāriju un
13 procentu uz citām valstīm.
Mēnesī par vienu darbinieku maksā apmēram 58 latus sociālo nodokli.
Ko pati saka par sevi
Pieļauju, ka man ir ambīcijas, bet tās nav negatīvas. No darba un atbildības nebaidos. Pieņemu arī nepopulārus lēmumus, tomēr vienmēr meklēju kompromisu un esmu gatavs dialogam. Esmu pārliecināts, ka viens neesmu nekas. Patīk mācīties.
Kā sekmēt Alūksnes attīstību
Desmit gadus runā, ka robeža ir prioritāte pilsētai un rajonam, bet nekas nav mainījies. Ir jābūt attīstības iespējām. Tūrisma attīstībai nepietiek ar to, ka te ir svaigs gaiss, labi cilvēki un ka beidzot ierīkos labu ceļu. Ir vajadzīgs Alūksnes pilsētas un rajona tēls, kas liecina, ka te būs viss, kas nepieciešams tūristiem, un līdz ar to naudas plūsma. Domāju, ka vispirms sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos ir jābūt ēdienu kartei arī svešvalodā.
