Mālupietis Aldis Karasevs bērnībā nokļuvis bērnunamā. Vispirms Daugavpilī, bet vēlāk Liepājā. Pēc vairāku gadu dzīvošanas tur viņš atkal nokļuva Apes novada Gaujienas bērnunamā. Tur pabeidzis skolu, un tagad 25 gadus vecais puisis jau divus gadus cīnās par savu biznesa ideju – drošām velonovietnēm.
– Kā tev radās ideja veidot velonovietnes?
– Pēc Apes arodvidusskolas pabeigšanas kādu laiku dzīvoju netālu no Grūbes. Reiz TV raidījumā “Bez tabu” redzēju sižetu, kurā informēja, ka Rīgā gaišā dienas laikā ir nozagts velosipēds. Tad es pie sevis nodomāju – vai tad tiešām nav neviena cilvēka, kurš varētu šai absurdajai situācijai pielikt punktu? Uzreiz pamanīju, ka klasiskās velonovietnes, kurās velosipēdu pieāķē ar ķēdi vai kādu citu drošības līdzekli, nebūt nav tik drošas. Tieši tad dzima ideja radīt daudz drošāku mehānismu. Pierakstīju savu ideju un apņēmos to realizēt. Pēc laika radās arī uzņēmums SIA “Velostat”.
– Ar ko tava velonovietne atšķiras no parastajām?
– Klasiska velonovietne ir tāda, kurā jūs savu velosipēdu novietojat pie kādas nostatnes vai arī ievietojat novietnē vienu no veloriepām, taču šāds novietošanas veids nav pilnībā drošs. Mana statīva konstrukcija aprīkota ar autonomu pagoda slēdzeni. Lai velosipēdu ievietotu statīvā, jānolaiž kreisais balsts velosipēda rāmja augstumā, jāpiestumj velosipēds, jānolaiž labais balsts un ar slēdzeni jānoslēdz velosipēda statīvs. Šādā veidā velosipēds netiek novietots pie novietnes, bet gan tiek ieslēgts tajā un ne tikai ar riepu, bet arī rāmi. Unikāla šīm novietnēm ir tieši šī pagoda slēdzene, kuru iegādājāmies Taivānā.
– Kas bija pats grūtākais, uzsākot uzņēmējdarbību?
– Man nebija neviena pieredzējuša padomdevēja. Pats urbos cauri. Internets bija izskatīts krustu šķērsu, un es mācījos rakstīt biznesa plānu. Lepojos, ka esmu izsities tik tālu viens pats. Protams, palīdzēja arī citu ticība man. To cilvēku nebija daudz, taču kāda sieviete iedeva izlasīt grāmatu par uzņēmējdarbību. Kad jautāju, kāpēc man to grāmatu dod, viņa klusi teica: “Tāpēc, ka es tev ticu.” Man tas ļoti daudz nozīmēja, jo, uzsākot realizēt savu ideju, cilvēki bieži saskaras ar neticību. Kritika ir laba, ja tā ir pamatota, bet ir arī tīri nepamatota, varbūt aiz skaudības vai neticības. Ja es klausītos ikvienā, kurš man ko saka, tad te nesēdētu un nesniegtu jums interviju. Galvenais ir tādos cilvēkos nekādā gadījumā neklausīties!
Grūtas bija arī lietas saistībā ar dokumentāciju – kā aizpildīt pieteikumus un tā tālāk. Esmu piedalījies vairākos projektu konkursos, un katrs šāds konkurss prasa nolikuma izpēti, pareizu pieteikšanos un tā tālāk. Konkursā “Dizaina tramplīns” mana ideja 200 ideju konkurencē ieguva devīto vietu Latvijā. Piedalījos arī “Ideju kausā 2011” un, protams, Alūksnes novada pašvaldības projektu konkursā „Jauniešu biznesa ideju konkurss”, kurā guvu finansiālu atbalstu savai idejai.
– Tu plāno piedalīties arī TV spēlē “Firmas noslēpums”. Kādas ir sajūtas?
– Protams, ka man ir liels satraukums, jo nekad neesmu uzstājies televīzijā. Parasti ļoti uztraucos, taču aizsūtīšu pieteikumu un skatīšos, kā būs. Ceru tikt, taču – kā būs, tā būs. Galvenais ir izmantot visas šīs iespējas un neapstāties, ja arī kaut kur neveicas. Ir jāmeklē iespējas arī tad, ja nav pieredzes, jo tieši tā arī to var gūt.
– Vai bieži saskaries ar neticību savai idejai?
– Jā. Sākumā to uztvēru sāpīgi, taču tagad esmu uzaudzējis biezāku ādu un saprotu, ka tā taču ir mana ideja un man tā arī ir jārealizē. Dažreiz uz ielas esmu saticis klasesbiedrus, kuri man jautā, ko es daru. Atbildu, ka strādāju pie sava projekta, bet tad viņi man ir teikuši, ka tas jau nav nopietns darbs un man nekas nesanāks, lai atmetu tam visam ar roku. Protams, sākumā tas bija sāpīgi, bet tagad mani tas neaizskar tik ļoti. Ar mājiniekiem par to nerunāju, jo tas vai nu neinteresē vispār, vai arī attieksme ir negatīva, jo es šai idejai veltu visu sevi un jau divus gadus ar to dzīvoju diendienā. Ne visi radinieki to var pieņemt un uzskata, ka šai idejai nav nākotnes, taču esmu ticis tik tālu, ka nevaru un negribu to atmest. Protams, arī pats sākumā biju sabijies. Braucot autobusā no Rīgas, domāju: ko es esmu uzņēmies, kur esmu iekūlies!
– Vai bērnunama pieredze tev kaut kā palīdzējusi, uzsākot uzņēmējdarbību?
– Nē, jo uzskatu, ka ir liktenis un no tā nevar aizbēgt. Vienalga, vai es nāku no bērnunama vai ģimenes, ja man kaut kas dzīvē ir jāpiedzīvo vai jāizdara, tad es līdz tam arī nonākšu. Dievs jau uzliekot lielus pārbaudījumus un uzdevumus stipriem cilvēkiem. Es nebūt sevi neuzskatu par stipru, taču par šo ideju cīnos, kā māku. Internātskola gan man iemācījusi vienu – mācīties. Es vairāk mācījos to, kas man patika. Piemēram, Apē apguvu rasēšanu, kura man tagad ļoti noder.
– Esot jaunam uzņēmējam, tevi nevilina doma doties uz ārzemēm?
– Nē, noteikti nē! Mēs sadarbojamies ar ārzemēm, taču ražošana notiek Latvijā. Es gan neesmu tik kategorisks un nesaku, ka nekad nebraukšu prom. Reiz pat biju tik tuvu aizbraukšanai, ka domāju visam atmest ar roku, sakravāt čemodānus un doties uz Vāciju. Taču paliku. Es uzskatu, ka uzsākt uzņēmējdarbību ir milzīgs izaicinājums, taču nevajadzētu padoties, jo sasniegt kaut ko var arī Latvijā.
– Ko tu ieteiktu tiem, kuri vēlas uzsākt savu uzņēmējdarbību?
– Kā jau teicu – neklausieties pārāk tajā, ko saka citi, un noteikti nenokariet galvu arī tad, ja nejūtat atbalstu pat no saviem tuvākajiem cilvēkiem. Atcerieties, ka tā ir jūsu ideja un tā ir tikai jūsu atbildība, vai to realizēsiet. Meklējiet arī kādu pieredzējušu cilvēku, kurš varētu dot vērtīgus padomus un ievirzīt jūs, jo var daudz ko sasniegt arī vienatnē, taču atbalsts, protams, ir neatsverama palīdzība.
