Alberts Kazušs ar rotaslietu gatavošanu sācis nodarboties pēc armijas – apmēram pirms 25 gadiem.
Alberts Kazušs ar rotaslietu gatavošanu sācis nodarboties pēc armijas – apmēram pirms 25 gadiem.
“Dienēju Murmanskā, kur puiši gatavoja rokassprādzes pulksteņiem. Taču tur bija grūti sameklēt darbiem materiālu, tāpēc nācās izmantot pat zobu birstīšu kātus un ziepju traukus,” laikrakstam stāsta Alberts Kazušs no Madonas. Ilgāku laiku viņš vērojis lietpratēju darbu. Licies, ka tas esot sarežģīts process, taču izlēmis, ka jāpamēģina pašam, ņemot vērā atziņu, ka drošajiem pieder pasaule.
Pirmā rokassprādze bijusi no divām ķemmēm – baltas un sarkanas. “Iznāca diezgan pieticīgs, bet interesants veidojums,” apgalvo A. Kazušs. Kad izgatavojis vairākas rokassprādzes, sapratis, ka mājās šo darbu turpināšot – veidošot kādu oriģinālu darbu. Viena no pirmajām idejām bijusi darināt sieviešu pulksteņa siksniņu no dzintaram tik līdzīgā organiskā stikla.
“Tas man deva milzīgu enerģiju strādāt,” stāsta vīrietis. Vispirms viņš darbojies ar organisko stiklu, gatavojis pildspalvas. “Nācās iepazīt organiskā stikla sintēzi mājas apstākļos. Tas nebija tik vienkārši. Braucu Rīgā uz institūtiem, lai dabūtu visas nepieciešamās ķimikālijas,” atceras rotu meistars.
Pildspalvas konkurētu arī tagad
Septiņdesmitajos gados bijis liels pieprasījums pēc krāsainām, ar roku darinātām pildspalvām, tāpēc daiļamata meistars tās gatavojis.”Godīgi sakot, tās arī tagad spētu konkurēt, jo nevar taču salīdzināt roku darbu un gatavoto rūpnīcā, kur strādā pēc viena standarta,” apstiprina viņš.
Madonietis A. Kazušs atzīst, ka pakāpeniski nācies izzināt daudzus racionalizācijas noslēpumus, jo citādāk nevarētu gatavot rotas. “Talants nenoliedzami ir vajadzīgs, taču arī uzcītība un pacietība, ja ir vēlēšanās strādāt šajā lauciņā,” secina A. Kazušs.
Viņš joko, ka pacietība ar gadiem gan esot mazinājusies. “Es vienu gadu intensīvi katru dienu to vien darīju, kā ieguvu zināšanas organiskajā sintēzē un ķīmijā,” saka viņš. Rotu izgatavotājs nenogurstoši lasījis literatūru, un darba iemaņas pārsvarā ieguvis pašmācības ceļā. Kādu laiku radusies iespēja mācīties pie slavena mākslinieka Džema Bodnieka Rīgā. “Es gribēju pārliecināties, ko spēju izdarīt. Parādīju savus darbus, jo tur bija vajadzīgas priekšzināšanas, un mani pieņēma studijā,” atceras madonietis.
Kļuvis par dzīvesveidu
Viņš savu nodarbošanos ar rotām uzskata par dzīvesveidu. “Aizvadītos desmit gadus lielākoties strādāju ar zeltu un sudrabu un vairāk esmu pievērsies juveliera darbam. Šis darbs ir vēl smalkāks nekā rotu gatavošana,” ir pārliecināts A.Kazušs. Viņš apgalvo, ka nepārtraukti nākoties pilnīgot savas zināšanas, jo mode mainoties. Regulāri apmeklējot dažādas rotaslietu izstādes. “Zinu, ka šajā darbā ir jābūt labam psihologam. Ja pie manis atnāk klients, tad svarīgi izprast viņa vēlmes un rast labu kontaktu. Ilgstoši un godīgi darot šo darbu, tas izdodas,” domā A.Kazušs.
Zelts tikai spīd
Viņš uzskata, ka katram gatavotajam darbam ir dziļa vēsture. Ikvienā meistars ieliekot daļu no sevis.
“Tikai tad, ja darbs pašam patīk un to ir žēl atdot, tas ir izdevies. Tad man rodas gandarījums,” saka A. Kazušs. Nesen sācis interesēties par dažādu metālu iedarbību uz cilvēka veselību un enerģiju, ko tie izstrāvo. Viņš ievērojis, ka vienai daļai labāk patīkot sudrabs, citiem tuvāks esot zelts.
“Tas atkarīgs no cilvēka mentalitātes un temperamenta. Sudrabs vairāk piestāv tādiem, kas ir latviskāki un pēc dabas mierīgāki,” spriež rotkalis. Zelts esot piemērots straujiem un ugunīgiem cilvēkiem. “Zelts jau tikai spīd, bet efektu dod varš, kas tam ir pievienots,” atklāj vīrietis.
Domā, kam rotu dāvinās
A.Kazušs vislabprātāk darinot smalkus darbus dāmām, nereti tos arī dāvinot. “Lielus darbus man nepatīk gatavot, piemēram, vīriešiem Nameja gredzenus. Veidojot darbu, es domāju par konkrētu cilvēku, kam tas piederēs,” apstiprina meistars. Viņam esot žēl, ka visus veidotos darbus nevarot salikt vienkopus un pavērot, cik strauji dažbrīd mainījusies mode. “Tagad modernas ir dažādas ķēdītes – smalkas un rupjas. Kopā nevajadzētu nēsāt sudrabu un zeltu, tas nav gaumīgi, un tie kopā tā īsti nesapas,” norāda A.Kazušs. Katrs klients vēloties, lai tāda rota kā viņam nebūtu nevienam citam. “Protams, tas ir sarežģītāk, nekā gatavot ko sērijveidā. Jo gredzens smalkāks, jo vairāk laika vajag tā gatavošanai,” spriež A. Kazušs.
Idejas liek uz papīra
A. Kazušs sevi neuzskata par lielu mākslinieku. Ja viņam esot labs noskaņojums, tad rodoties daudz labu ideju, ko vispirms uzliekot uz papīra, lai tās nezūd. “Citreiz mēnešiem nekas jauns nerodas, citreiz vienā dienā – vairākas. Naktīs gan es nemēdzu darboties,” saka viņš. Strādāt ar metālu esot darbietilpīgs process, un, kamēr darbs neesot pabeigts, tas neesot baudāms. “Cilvēki bieži vien vēlas, lai vispirms varētu apskatīt darbu paraugus un rastos lielāks priekšstats par vēlamās ieceres realizēšanu,” apgalvo speciālists. Viņš nenoliedz, ka māksliniekiem esot grūti ar savu darbu nopelnīt. “Mākslinieks jau strādā tāpēc, lai darbs iznāktu jauks un mīļš. Viņš par naudu nedomā, jo māksla ar to nav savienojama,” saka vīrietis.
A.Kazušam esot sapnis par gaišu un plašu darbnīcu. “Man ir tāda sajūta, ka es vēl pagūšu sevi apliecināt. Neesmu godkārīgs, taču, ja darbā vēlos ko sasniegt, tad dzīvoju ar pārliecību, ka mērķtiecīgi to panākšu,” skaidro viņš.
Rotkalim nekad agrāk neesot ienācis prātā, ka kādreiz gatavošot rotas. Tas noticis nejauši, taču arī liktenīgi. “Ja cilvēki manu darbu atzīst un redzu, kā viņiem acis staro, to ieraugot, tad man rodas brīnišķīga sajūta,” apgalvo A.Kazušs.
