«Lai svētki izdotos, nepieciešams vērsties dziļumā, nevis plašumā.»
Lai svētki izdotos, nepietiek tikai ar perfektu scenāriju un prasmīgu organizatoru darbu. Daudz svarīgāka ir spēja radīt vēlmi šos svētkus svinēt, jo bez cilvēkiem, kas būtu gatavi priecāties un uzņemt sevī gaisā virmojošo svētku sajūtu, tie savu nozīmi zaudē.
Pie tādas domas es nonācu sestdien, kad vēroju Apes pilsētas 80 gadu jubilejas svinības. Lai gan ar šo vietu man nav nekādas saistības un pasākumā piedalījos tikai viesa statusā, mīļuma un siltuma pilnā atmosfēra secen nepagāja arī man. Varēja just, ka svētku organizatori to rīkošanā ielikuši daļu savas sirds, ko bija grūti neievērot un kas, domājams, tāpat kā manā gadījumā, guva atsauci arī starp pārējiem klātesošajiem. Līdzīgas sajūtas mani pārņēma arī iepriekšējā dienā, kad piektdienas vakarpusē kopā ar simtiem citu alūksniešu devos uz Pilssalas tiltu, lai vērotu kopīgo gaismas iedegšanu.
Kā viena, tā arī otra pasākuma organizatori uzsvēra, ka svarīgākais tajos nav vērienīgums un pompozums, bet gan tās īpašās sajūtas radīšana, kas ļauj apkārt notiekošo uztvert ar sirdi. Tāpat uzskatu arī es, proti, lai svētki izdotos, nepieciešams vērsties dziļumā, nevis plašumā, jo tikai tādā veidā iespējams sasniegt to sirdis, kam šie svētki domāti, un radīt viņos vēlmi kļūt par daļu no tiem. Šajā gadījumā man gribētos atsaukties uz Apes pilsētas ar lauku teritoriju domes priekšsēdētāju Astrīdu Harju, kas savā uzrunā pauda domu par spēju redzēt ne tikai ar acīm, bet arī ar sirdi. Un to, manuprāt, var iemācīties tikai tad, ja arī tas, ko vēlies saredzēt, radīts ar sirds pieskaņu, nevis tikai acīm domātām ārišķībām.
