Es došos uz kinofestivālu Polijā. Esmu to apmeklējusi jau divus gadus, un ne reizi nav nācies par to kaunēties, taču, kopš atgriezos no brīvprātīgo darba Varšavā, esmu saskārusies ar diezgan diskriminējošu attieksmi pret mani kā kādu, kas prot un ciena poļu valodu.
Esmu dzirdējusi no vairākiem draugiem, ka šī valoda ir neglīta un radot riebumu, jo poļu viesstrādnieki ir kā suņanaglas dibenā un nav nejaukāku cilvēku. Es gan ne reizi poļiem neesmu prasījusi, ko viņi domā par latviešiem. Alūksne ir tuvu Krievijai, tāpēc daudzi jautā, kāpēc mūsu valoda skan tik atšķirīgi no krievu. Mēs esam tik pilni stereotipiem, sevišķi attiecībā uz viesstrādniekiem, ka uzskatām visus poļus vai latviešus tur, ārzemēs, par pagrimušiem un nelaimīgiem. Decembrī došos uz Angliju, un vai mani nepārņems vēl lielāks neērtums? Teikt, ka esmu no Latvijas, bet runāju arī poļu valodā – vai tik tas nebūtu dubultspļāviens angļu grūtajā situācijā ar viesstrādniekiem? Un kurš tad tādu identitāti rada? Cilvēki, kuriem pārāk bieži paslīd kāja, vai tie, kuri to slīdēšanu pamana?
Kādreiz man bija kauns Rīgā teikt, ka esmu no Alūksnes, jo domāju, ka mani uzskatīs par pēdējo lauķi. Tagad es sāku lepoties, ka esmu no šejienes, taču nekad nebiju domājusi, ka man neērtas situācijas sagādās tas, ka esmu no Latvijas un protu kādu citu valodu un mīlu tajā runāt. To pašu var vērot Alūksnē attiecībā uz krievu valodu. Un man ir žēl, ka mēs sējam šos stereotipus tā vietā, lai novērtētu katra atsevišķa indivīda bagāto vai seklo pasauli neatkarīgi no viņa nacionalitātes un darbavietas.
