Vakar bija Valentīna diena. Cik gan atšķirīgi katram no mums šķiet šie svētki. Šo gadu laikā, kamēr tie tiek atzīmēti Latvijā, es jau esmu vairāk vai mazāk tos pieņēmusi par saviem svētkiem.
Vakar bija Valentīna diena. Cik gan atšķirīgi katram no mums šķiet šie svētki. Šo gadu laikā, kamēr tie tiek atzīmēti Latvijā, es jau esmu vairāk vai mazāk tos pieņēmusi par saviem svētkiem. Dienu, kurai kaut nedaudz jāatšķiras no visām pārējām gadā. Cik tad mums gadā ir šādu svētku dienu? Es saskaitu 13, kurās, kā rakstīts Latvijas Republikas Darba kodeksā, nav jāstrādā, bet tikai sešas, kuras reāli manā ģimenē svin, ja neskaita vārda un dzimšanas dienas, un vēl vienu ļoti īpašu dienu gada sākumā. Kā ir ar jūsu svētku dienām?
Rakstot par svētkiem atmiņā nāk tas, cik dažādi tie bijuši. Nesen kaut kur lasīju, ka cilvēkam biežāk un ilgāk atmiņā saglabājas labais, nevis sliktais. Šķiet ar mani ir otrādi. Pāršķirstot savas atmiņu lappuses (ne tikai runājot par svētkiem), biežāk nākas atcerēties tieši slikto, ko es esmu kādam nodarījusi vai arī kāds nodarījis man. Kāpēc tā? Nezinu. Varbūt atbilde jāmeklē manī? Bet kā ir ar jums?
Pasaulē esot divi laika uztveršanas veidi: lineārais un cikliskais. Pirmajā tic tam, ka laiks visu laiku virzās uz priekšu, nekas neatkārtojas, katra diena ir kaut kas jauns un nebijis. Otrajā variantā ir cikls, kas pēc noteikta laika atkal atkārtojas. Mēs dzīvojam pēc šā otrā modeļa – gads beidzas un sākas atkal no jauna. Pastāv versija, ka pasaule radīta no haosa. Tāpēc cilvēki uz visas zemeslodes katru gadu rīko haosu – svin svētkus ar visiem tiem raksturīgajiem elementiem – pārēšanos, pārdzeršanos un citu, lai varētu iestāties jauns gads, jauns cikls.
Man gribētos, lai šādus mazus haosus (kas nebūtu saistīti ar pārēšanos un pārdzeršanos) mēs varētu rīkot biežāk, nevis reizi vai sešas gadā. Arī kāds uzdāvināts zieds, pateikts mīļš vārds, smaids vai buča dod laimes, prieka un pat svētku sajūtu. Vai tas ir pārāk daudz prasīts no cilvēka? Padomājiet!
