Viņi nebija tērpušies izrādes kostīmos, negorījās, nešķobījās, neizrādījās, nedižojās, nedz kaut kā citādi pievērsa sev uzmanību.
Viņi nebija tērpušies izrādes kostīmos, negorījās, nešķobījās, neizrādījās, nedižojās, nedz kaut kā citādi pievērsa sev uzmanību. Viņi iznāca no aizkulisēm, norunāja dažas frāzes vai nolasīja dzejas vārsmas, apsēdās režisora norādītajās vietās un tā aizpildīja telpu ar domās izlolotiem pagātnes tēliem.
Skatītāju (šoreiz gan pareizāk būtu teikt: klausītāju) zālē sēdēja šo pagātnes tēlu vēl dzīvie prototipi. Un notika brīnums! Laikarats sāka griezties pretējā virzienā, un pēc brīža jau visi bijām atgriezušies 60 gadus tālajā pagātnē.
Marša ritmā skanēja padomju patriotiskās dziesmas, klabēja vagonu riteņi, raudāja mātes, uz rokām auklēdamas bada nāvē mirstošos bērnus, bezspēcīgā niknumā bez asarām raudāja virsnieki un no ģimenēm atšķirtie vīri, domās nosodīdami sevi, ka bijuši tik naivi un nav spējuši paredzēt, ar kādu ļaunumu un viltu pret viņiem vērsīsies vara, kas sevi dēvēja par vishumānāko pasaulē.
Kā vēja pūsma no pagātnes atnāca melodija “Ai, Latvija, kur tavi dēli?”. Pieredzes bagāti, ar augsti attīstītu intelektu apveltīti aktieri neizturēja pašu radīto jūtu spriedzi un, it kā no klausītājiem kaunēdamies, ik pa brīdim aizgriezās, lai noslaucītu nelūgto asaru vai norītu kamolu kaklā, kas neļāva skaidri izrunāt vārdus. Bet klausītāji to visu uztvēra tikpat jūtīgi un raudāja līdzi, kā tajās tālajās dienās, kad visi šie pārdzīvojumi bija viņu sūrā ikdienas maize.
Tā pagāja šī pagātnē pavadītā dvēseļu šķīstīšanas pusstunda, un, kad zālē iedegās gaisma, visi jutāmies cits citam tuvāki, mīļāki, vienoti apziņā, ka “tauta zied, ja tā tēvu dziesmas dzied”. Mīļš un sirsnīgs paldies Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” režisoram Uldim Sedleniekam un visiem aktieriem, kas piedalījās šī brīnuma radīšanā!
