Otrdien Alūksnes novada pašvaldības administratīvās ēkas mazajā zālē uz konsultāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā bija ieradušās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Valmieras reģiona valsts bērna tiesību aizsardzības galvenā inspektore Renāte Alberga un referente Sanita Āboltiņa. Tikšanās laikā atklājās problēmas, kuras saistītas ar aizspriedumiem saistībā ar profesionālās palīdzības meklēšanu.
Tikšanās notika neformālā gaisotnē, un katrs varēja izteikt savas konkrētās problēmas. Uz konsultāciju gan neieradās neviens no Alūksnes novada skolu direktoriem. “Protams, žēl, jo tieši viņi varētu pastāstīt par skolu iekšējām problēmām. Skolās mācās lielākā daļa sabiedrības, un, tieši zinot šīs daļas problēmas, mēs varam redzēt visu sabiedrības kopainu,” teica R.Alberga. Viņa arī norādīja, ka vienas no lielākajām problēmām izglītības iestādēs ir saistītas ar vardarbību starp skolēniem.
Atsakās apmeklēt psihologu
Kāda audžumāte tikšanās laikā pastāstīja par grūtībām, audzinot bērnu ar uzvedības problēmām. R.Alberga akcentēja, ka vienmēr ir svarīgi zināt, vai bērns ir bijis, piemēram, psihiatra uzskaitē, pirms viņš tika ievietots audžuģimenē. Ja tā, tad bērnam nedrīkst pārtraukt ārstēšanu, bet tā ir jāturpina arī tad, kad bērns jau ir audžuģimenē. Šāda temata ievirze atklāja lielās problēmas Alūksnes novadā saistībā ar izpratni par psihologu. Alūksnes novada sociālā dienesta sociālā darbiniece Dzintra Bičevska uzsvēra, ka daudzi bērni un vecāki atsakās apmeklēt psihologu, jo Alūksne ir maza vieta, kurā visa informācija ātri izplatās. “Skolā reiz bija gadījums, kad psihologs apsprieda kādu situāciju, un bērni saprata, par kuru bērnu runā un viņu sāka apsmiet,” informēja Dz.Bičevska. Alūksnes novada vidusskolas psiholoģe Daiga Sliņķe norādīja, ka neviens psihologs neizpauž personīgu informāciju, taču tad, ja problēma tiek risināta skolā un jāizskata konkrēts gadījums, ir gandrīz neizbēgami, ka citi iesaistītie uzzinās, par ko ir runa. R.Alberga norādīja, ka šāda veida problēmas ir jārisina un, ja nevar izrunāties ar šo psihologu, tad ir jāmeklē palīdzība Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā. “Ir jāsaprot, kur ir problēmas cēlonis, un ar to jāvēršas attiecīgajās institūcijās, ja tas ir nepieciešams,” viņa teica.
Dz.Bičevska uzsvēra, ka ir bijuši gadījumi, kad pat ārsti nevēlas bērnam palīdzēt. “Mēs aizvedam bērnu pie ārsta un lūdzam nosūtījumu pie narkologa, jo bērnam ir problēma ar atkarības vielām, bet ārsts atbild: “Vai jūs gribat bērnam visu dzīvi sabojāt?” Tad kā lai mēs bērnu aizvedam pie narkologa? Ar varu nedrīkstam, bet ārsta nosūtījuma nav,” viņa teica. R.Alberga atbildēja tieši, sakot, ka speciālistiem ir jādomā par bērna, nevis savām interesēm, un, ja viens ārsts nepalīdz, tad ir jāmeklē cits, nevis jāatstāj situācija nerisināta.
Vajadzīgi informatīvie
pasākumi
Lai radītu uzticību psihologam kā speciālistam, R.Alberga aicināja katru psihologu ļoti piedomāt pie tā, kur kas tiek teikts, un radīt tādu vidi, kurā bērns droši var atvērties, zinot, ka situācija paliks konfidenciāla. D.Sliņķe norādīja, ka Alūksnē psihologa pakalpojumi ir pieejami tikai desmit gadus un tas ir īss periods, lai šī prakse gūtu lielu uzticību. “Kad pirmo reizi iegāju kādā skolā, viens puisis man uzsauca: “Ei, psih, es neesmu psihs.” Cilvēkiem ir bail no visa, kur priekšā ir šie burti “psih”,” savā pieredzē dalījās D.Sliņķe. R.Alberga uzsvēra, ka arī citās Vidzemes pašvaldībās ir iziets cauri šim iepazīšanās etapam, taču tagad ar to nav problēmu. Cilvēki nekautrējas, ja viņiem jāiet lūgt speciālista padoms. “Ja kāds par kādu saka: “Ak vai, kāpēc viņš tur gāja,” – es uzsveru, ka gāja tāpēc, ka vajadzēja. Arī vecākiem un speciālistiem tas ir jāatceras un, meklējot palīdzību, jādomā par to, kā bērnam palīdzēt tieši tagad, nevis par to, kā tas izskatīsies citu acīs vai ko par to domās nākotnē,” sacīja R.Alberga. D.Sliņķe atzina, ka ir jārīko vairāk informatīvu pasākumu, kuros tiktu izskaidrots, kas ir psiholoģija, ko dara psihologs un kādēļ viņu var izvēlēties par savu uzticības personu.
