Vakar Apes dramatiskais kolektīvs “Ducis” plašākas publikas vērtējumam nodeva savu jaunāko iestudējumu, kas tapis pēc Monikas Zīles lugas motīviem – “Sunītis un viņa kauliņš”. Šis iestudējums ir pirmais kopīgā darba rezultāta ar kolektīva vadītāju Māru Svārupi, kas par amatierteātra režisori kļuva pagājušā gada oktobrī.
Strādāt ar Apes dramatisko kolektīvu “Ducis” sāku ar mazliet drebošiem ceļgaliem. Savā līdzšinējā kolektīvā – Jaunlaicenes dramatiskajā kolektīvā “Jumts” – tomēr zinu, kādi ir cilvēki un ko no kura var prasīt. Apē darbs bija jāsāk ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, par kuru spējām nebija ne mazākās nojausmas. Caur dažādām etīdēm un vingrinājumiem guvu aptuvenu priekšstatu, bet tas, protams, ir ļoti vispārējs priekšstats, uz kura nevar balstīties ilgākā laika periodā.
Meklējot materiālu pirmajam iestudējumam, pārskatīju vairākas lugas, līdz apstājos pie Monikas Zīles. Ar šo rakstnieci Jaunlaicenes kolektīvam izveidojusies veiksmīga sadarbība, kuras rezultātā saņēmām vairākas viņas lugas. Konkrēti šī luga “Sunītis un viņa kauliņš” palika jaunlaiceniešu neiestudēta, jo allaž gadījās kāds šķērslis: vienu brīdi nebija tik daudz aktieru, citu, gluži pretēji, to bija vairāk nekā lugas tēlu. Strādājot ar amatierteātru kolektīviem, tomēr jāņem vērā, cik ir vīriešu un sieviešu lomu tēlotāju, piemeklējot pēc tēlu skaita atbilstošu lugu. Ja gadās, ka kāds paliek bez savas lomiņas, viņš jūtas apbižots.
Apes kolektīvam šī luga izrādījās īsti piemērota. Ir gan divi tēli, kur aktieri dublējas. Pirmizrādē mēs to atrisinājām tādā veidā, ka vienā cēlienā tēlu atveidoja viens, bet otrā – otrs. Turpmāk gan, visticamāk, tāds juceklis nebūs. Vienkārši, rādot pirmo reizi iestudējumu pašu cilvēkiem, gribējās, lai visi tiek izspēlēties. Runājot par lugas saturu, tā ir komēdija par jaunu ģimenīti, kas atgriezusies laukos dzīvot un strādāt. Sieva it kā iekļaujas visā šajā lauku ritmā, bet vīram prāts vairāk nesas uz izklaidēm, nevis darbu. Izejot no tā, tad arī veidojas visa šīs lugas darbība, kas savā būtībā ir par suni uz siena kaudzes – pašam nevajag, bet citam nedos.
Domāju, ka gandrīz katra otrā ģimene varēs saskatīt atsevišķās situācijās līdzību ar sevi. Neteikšu, ka lugai piemistu īpaša mākslinieciskā vērtība. Tajā pašā laikā šobrīd skatītājam ikdiena ir tik pilna ar problēmām un sarežģījumiem, ka šaubos, vai viņš grib nākt uz teātra izrādi un vēl domāt, kas tad tur īsti ir domāts vai kāds tur zemteksts bijis – tai jābūt atslodzei vārda vistiešākajā nozīmē. Pieļauju, ja nekas ārkārtējs nenotiks, ar šo izrādi kolektīvs varētu piedalīties arī ikgadējā amatierteātru skatē. Ja līdz tam kāds cits izrādīs interesi par mūsu veikumu, uzaicinot viesos, mēs tikai priecāsimies.
