Pārkāpjot 12. klases slieksni, man bija vēlme studēt ko neparastu. Nekad neesmu bijusi laba ķīmiķe, bet “labi slīdēt” esmu pratusi, tādēļ, lielu sapņu iedvesmota, kārtoju eksāmenus bioloģijas fakultātē.
Pārkāpjot 12. klases slieksni, man bija vēlme studēt ko neparastu. Nekad neesmu bijusi laba ķīmiķe, bet “labi slīdēt” esmu pratusi, tādēļ, lielu sapņu iedvesmota, kārtoju eksāmenus bioloģijas fakultātē. Man tomēr neizdevās izbēgt no ķīmijas, un beigu beigās nācās saskarties arī ar bioķīmiju, fiziku, biofiziku un augstāko matemātiku.
Iepazīstoties ar bioloģijas fakultātes izdoto bukletu, uzzināju, ka Cilvēku un dzīvnieku fizioloģijas katedra paver iespēju apgūt tiesu medicīnas eksperta specialitāti, kas bija un ir mans sapņu darbs. Toties katedras cilvēki noliedza šādu iespējamību Tā nu 1. kursā biju lielā neziņā – “būt vai nebūt”. Daudzi uzskata, ka mācības bioloģijas fakultātē aprobežojas ar dabas izpēti – kukainīši, taurenīši…. Protams, arī šādas lietas var pētīt. Ir iespēja apgūt mācību priekšmetus, kas saistīti ar cilvēka fizioloģiju, molekulāro ģenētiku, toksikoloģiju, mikrobioloģiju un citus. Viena lekcija ilgst 90 minūtes. Parasti lekcijas pēdējā pusstundā sāku saprast, ko rakstu jau 60 minūtes.
Pirmajā kursā pirmo reizi dzīvē tā pa īstam zubrījos. Otrais kurss man sākās ar pasniedzēju “caurkošanu”, lai turpmāk zinātu – izvēlēties šā profesora lekcijas vai ne. Var jau mēģināt lektoriem ko iebilst, bet īpaši neieteiktu, jo profesors vai docents auditorijas priekšā ir Dievs, bet tu – vispirms students un tikai tad cilvēks.
Jēdzienu “mācīties” tā pa īstam sapratu 1. kursā (izrādās, ka vidusskolā tikai pamācījos). Šobrīd studējot, nerēķinos ar viduvēju rezultātu. Bet, ja kādreiz noiet greizi, ļaunu prātu uz sevi neturu, vajag jau kādreiz arī paklupt. Šobrīd smiekli nāk, atceroties pirmās divas studēšanas nedēļas: nauda beigusies, ēdiena nav, aizņemties arī negribas – iznāca neliels studiju gavēnis.
Ar kopmītņu skaļumu saskāros jau pirmajā sestdienā (viss kādreiz ir pirmoreiz), kad naktī iereibis students lauza manas istabas durvis. “Nabadziņš” bija sajaucis stāvus.
Pirmais kurss noslēdzās ar praksi Kolkā, kur baltajiem biologiem bija jāpavada divas nedēļas, bet zaļajiem – uz pusi vairāk. Vietējiem iedzīvotājiem mēs nebijām pa prātam, bet sadzīvot varējām. Atceros, ka kādu nakti gāju mūsu grupas nozīmētajā teritorijā kukaiņus ar sietiņu ķert. Tad kustonīši bija uz mūžu jāaizmidzina un pie īpaša paliktņa ar adatām jāpiesprauž. Pats grūtākais sākās tad, kad šie žuki un vabuļi bija jāidentificē. Tās nebija manas dzīves labākās dienas, bet atmiņā paliks mūžīgi mūžos.
Par otrā kursa prakses darbu biju vienkārši sajūsmā. Neilgu laiku varēju lūkoties, cik operatīvi strādā bioloģijas laboratorijas tiesu eksperti.
Tā nu es te nedaudz pašķirstīju savas studenta dzīves lappaspuses. Nav viegli, bet ir jautri.
