Par Alūksnes Pilsētas svētkiem varu teikt tikai to labāko, taču kā jau vienmēr ir cilvēki, kuri pukst par šo vai to. Es nekad nesapratīšu, kāpēc vienmēr uzrodas īdētāji, bakstītāji, ķengātāji un pukstētāji. Man šķiet, ka Latvijā ir ļoti daudz šādu bubinātāju.
Palasot dažus komentārus portālā “www.aluksniesiem.lv”, kļūst ļoti skumji. Kāds ieminējies, ka mūsu pilsētā kultūras ir maz un ar katru gadu tās kļūst mazāk, kāds cits pilsētas viesis esot pamanījis daudz iedzērušu jauniešu, bet vēl kādam nav patikusi programma, tāpēc nākamreiz uz Pilsētas svētkiem nebraukšot. Es uzskatu, ka Pilsētas svētkos vienmēr var atrast kaut ko sev tīkamu. Piemēram, sajūtas “Boney M” koncertā bija brīnišķīgas! Tik dažādu paaudžu cilvēki sapulcējās vienā vietā un sajuta kaut ko vienojošu – mūziku, kura šķiet tik pazīstama! Pat mana māsīca, kura ir daudz jaunāka par mani, dziedāja līdzi.
Kopumā visi svētki radīja šādu vienotības sajūtu, kurai vajadzētu būt arī mūsu ikdienā. Ja kāds ko cenšas darīt, mēs varētu viņu iedrošināt, uzmundrināt! Bet mēs sakām, kam tas viss, kāda jēga vispār sākt, šim nepatiks, tam nepatiks un vēl kāds ko pateiks. Nezinu, no kā mums tas viss, kāpēc mēs esam tādi ņerkstētāji un pesimisti. Runājot par komentāriem, bieži vien cilvēki pāršauj pār strīpu, aizvainojot cilvēku personiski, viņa ģimeni. Mums patīk papļāpāt, papukstēt, bet es tiešām ticu, ka par otru vairāk runā tas, kuram pašam uz sevi negribas skatīties. Nu tad paskatīsimies uz sevi! Apkārt ir daudz dažādu cilvēku, un var jau būt, ka daudzi ir pelnījuši veselu komentāru sadaļu, bet mani vienmēr izbrīnījusi šī negatīvā vienotība, kad kāds var kaut ko sliktu par kādu uzrakstīt un aiz šī cilvēka seko nākamie un nākamie. Bet dzīvē? Kurš acīs varētu ko pateikt? Ja pilsētā būtu tāda publiska vieta ar skaļruni, kur katrs pilsētas iedzīvotājs varētu ko izkliegt par otru, kurš nāktu un izmantotu šo iespēju? Kāpēc mums ir tik grūti būt vienotiem, lai kādu atbalstītu vai pateiktos? Mums vienmēr gribas ieraudzīt kādu nepilnību. Ceru, ka reiz šādas kopīgas svinības mūsos radīs arī kopības sajūtu ikdienā, kad gribēsies teikt arī labu, vai arī, ja kritizēt, darīt to konstruktīvi, nevis aizskarot otru cilvēku. Kad mēs spēsim nostāties stingri uz kājām un pateikt, kas uz sirds, nevis anonīmi pierakstīt pilnus visus ziņu portālus ar tik “svarīgo” informāciju – cik kurš tievs vai netievs, kad izaugsim no šīs bērnišķīgās bakstīšanās, tikai tad mēs spēsim gan izteikt, gan uzņemt kritiku, kā arī saredzēt to, ka mūsu mazajā pilsētā mēs varam vienoties, lai kādu uzmundrinātu, nevis tikai kopīgi iemītu zemē. ◆
