To var saukt arī par uzdrīkstēšanos koncertēt pēc tik smagiem pārdzīvojumiem, kā pagājušajā sestdienā to darīja “Līvi” Ogrē .
To var saukt arī par uzdrīkstēšanos koncertēt pēc tik smagiem pārdzīvojumiem, kā pagājušajā sestdienā to darīja “Līvi” Ogrē . Diviem tūkstošiem klausītāju “Līvi”, kas mūžam dzīvi, skandēja tik labi pazīstamās dziesmas, kuras mums simbolizē veselu paaudzi. Tas bija labdarības koncerts – piemiņa draugiem – ar mērķi daļu ienākumu ziedot bojāgājušo “līvu” Daiņa Virgas un Jura Jakovļeva ģimenēm.
Likumsakarīgi, ka pēc šāda žesta mūziķi izbaudīja visas no tā izrietošās sekas – plašu emociju spektru – no naida līdz apbrīnai – no klausītājiem un “Līvu” mūzikas cienītājiem. Galvenokārt tie bija pārmetumi par to, ka mūziķi uz skatuves bijuši iereibuši, ka vēlas nopelnīt, izmantojot tuvinieku un draugu nāvi. Taču tikpat daudzi pauda arī savu līdzjūtību un apbrīnu, ka “Līvi” vispār spēj uzkāpt uz skatuves un muzicēt.
Kas īsti notika liktenīgajā vakarā, kad “Līvi” atgriezās no koncerta Daugavpilī, joprojām ir miglā tīts. Ir tikai baumas par Ainara Virgas aizraušanos ar apreibinošām vielām, no kuru atkarības viņš it kā devies ārstēties uz Ameriku. Par to mūziķi solidāri klusē, jo kas gan vēlas publiski mazgāt netīro veļu. Turklāt tā ir slidena tēma, jo kurš gan metīs pirmo akmeni. Tāpat spriež par meža zvēru, kas negaidīti izskrējis uz šosejas priekšā auto, par mūziķu pārgurumu pēc nemitīgas koncertēšanas, kā arī par policijas pasivitāti, kura tikai plāno kaut ko darīt, bet rezultātu nav. Jāpiekrīt, ka noskaidrot negadījuma cēloņus nav vienkārši. Sabiedrībā traģiskā avārija izraisījusi plašu rezonansi. Kā ikreiz, kad traģiski bojā gājuši populāri, tautā mīlēti mākslinieki. Tāda nu ir popularitātes saldā un smagā nasta. Un rodas jautājums, vai vispār sabiedrība gaida vainīgā kāršanu pie lielā staba. Visticamāk, ka ne.
Var taču tikai iedomāties, kā šobrīd jūtas cietušo ģimenes un tuvinieki, un arī pats Ainars Virga. Ar vainas apziņu viņam jebkurā gadījumā nāksies sadzīvot visu mūžu, jo viņš šajā liktenīgajā vakarā sēdēja pie stūres, kad gāja bojā viņa brālis un tuvs draugs. Atceros kādas sievietes teikto, ka ir jau vienkārši šausmināties par simtiem cilvēku, kas iet bojā ceļu negadījumos. Pavisam citādāk ir tad, ja starp tiem daudzajiem tev ir kāds tuvs cilvēks.
