Piemiņas diena ir vajadzīga visai sabiedrībai. Alūksnē represēto klubu “Sarma” izveidoja 1989.gadā. Rajonā ir apmēram 700 politiski represēto, bet ar katru gadu viņu kļūst mazāk.
Piemiņas diena ir vajadzīga visai sabiedrībai.
Alūksnē represēto klubu “Sarma” izveidoja 1989.gadā. Rajonā ir apmēram 700 politiski represēto, bet ar katru gadu viņu kļūst mazāk. Rīt kluba biedri noliks ziedus pie Mātes tēla un kapos pie represiju upuru pieminekļa. Tautas namā būs koncerts un “groziņu” vakars, kur politiski represētie atcerēsies pagātni, bet domās par nākotni.
“Klubā “Sarma” ejam tikties un dalīties domās, atziņās un viedokļos. Intereses un uzskati mums ir dažādi. Dažu uztrauc dzīvokļa apkure. Citam ir problēmas ar īpašuma atgūšanu. Daudzi vēl nav saņēmuši atlīdzību par kompensācijas sertifikātiem. Ja valstij nav naudas, palīdzēt nevaram. Bet atrast nošauto tuvinieku kapu vietas reizēm izdodas,” laikrakstam stāsta kluba “Sarma” valdes locekle Ilga Šūpulniece.
Aicina tikties
Pirms Komunistiskā terora upuru piemiņas dienas politiski represētos aicina tikties ar skolu jaunatni. Ceturtdien Ilga Šūpulniece, Jausma Podegrade un Lūcija Sāgameža – Nāgele bija Alsviķu rehabilitācijas centrā. “Jaunieši ir zinātkāri, un viņiem ir jāatbild, kas, kā un kāpēc izveda cilvēkus. Tomēr ar katru gadu vairāk ir jūtams, ka deportācijas kļūst par pagātnes notikumu, kas maz interesē,” atzīst L.Sāgameža – Nāgele. Viņa savu dzejoļu krājumu “Caur laiku varām” piedāvāja tirgot J.Rozes grāmatnīcā, bet saņēma atteikumu. Jauna pārdevēja atzina, ka tagad “neviens tādu dzeju nelasa un to nepirks”. “Tā ir mana dienasgrāmata dzejā par cietumā un izsūtījumā pavadītiem gadiem,” norāda L.Sāgameža – Nāgele.
Uzņem filmu
I.Šūpulniece uzskata, ka tikšanās laikā maz var pastāstīt jauniešiem, lai rastos priekšstats un izpratne par Golgatas sāpju ceļiem. “Domāju, ka pedagogiem vajadzētu rosināt pētīt atsevišķas tēmas: darbu, sadzīvi, uzturu, apģērbu izsūtījumā. Būtu vajadzīgi arī uzskatāmi materiāli. Tāpēc ir labi, ka Einārs Gross uzņems filmu par 1941.gadā no Alūksnes rajona izsūtītājiem,” saka I.Šūpulniece. I.Sāgameža – Nāgele atzīst, ka tā būs vēstures liecība, kas paliks nākamajām paaudzēm, jo “ir jāatceras tautas ciešanas un cilvēki, ko iznīcināja”.
“Man bija 17 gadu, kad arestēja par darbību nacionālā pretošanās kustībā. Labi sapratu, kas ir mana tēvu zeme. Latvija man ir dārgāka par visu pasaulē. Ja ir jaunieši, kas nevēlas zināt savas valsts vēsturi, tad es nezinu, kā viņiem var iemācīt mīlēt Dzimteni,” uzskata L.Sāgameža – Nāgele. Viņa dzirdēja radiopārraidē jaunieša atzinumu, ka 18.novembris nav svētki, jo “tad aiziet līdz Brīvības piemineklim, noliek ziedus un nāk atpakaļ”. Bet svētkos vajag izklaidēties, lai labi justos.
Mūsu zemīte
Kādreiz pirms televīzijas “Panorāmas” rādīja Latvijas kontūru. L.Sāgamežas – Nāgles mazmeita teica: “Tā ir Latvija – mūsu zeme, kas mums jāmīl.” Dzejniece uzsver, ka Latvijā ir maz ģimeņu, kam kāds no tuviniekiem nav bijis Gulaga nometnēs. “Vai tiešām viņi nestāsta saviem bērniem un mazbērniem par pārdzīvoto? Es stāstu, un viņi mēģina saprast,” saka L.Sāgameža – Nāgele. Šovasar trešo reizi notiks represēto salidojums Ikšķilē. “Dzied represēto kori, lasa dzejoļus, deg atmiņu ugunskuri. Bet ne reizi šajā pasākumā nav piedalījies valdības pārstāvis. Tas rāda valdības attieksmi,” secina I.Šūpulniece.
Represēto lūgšana
Mums mati sirmi jau, bet sarma
neskar sirdi,
Tā Tēvzemei kā senāk karsti
pukst.
Tu, dzimtā zeme, ieklausies un
dzirdi,
Ko mūsu dvēseles kā zvērestu
tev čukst.
Mēs tie, ko nesamala drausmās
nāves dzirnas,
Mūs vergu važas nelieca un
bads.
Skrien sapņi nākotnē kā lepnas
stirnas,
Un, ticot rītdienai, gaišs staro
mūsu skats.
Par svēto Latviju, par mūsu
bērnu laimi
Mums Dievu pielūgt lūpas
neapstās,
Līdz reiz ar visu represēto
saimi
Mūs dzimtās zemes smiltis
žūžodamas segs.
Lūcija Sāgameža – Nāgele
