Lai arī mēs abi ar bratanu Toļiku neesam nekādi dižie mednieki, taču pa radio izdzirdot atgādinājumu, ka jāsāk pīļu sezona, meklējām rokā plintes, lai dotos pēc trofejām uz tuvējo peļķi.
Lai arī mēs abi ar bratanu Toļiku neesam nekādi dižie mednieki, taču pa radio izdzirdot atgādinājumu, ka jāsāk pīļu sezona, meklējām rokā plintes, lai dotos pēc trofejām uz tuvējo peļķi. He, ne jau peļķi, protams, uz kārtīgu dīķi – uz ezeru. Nu, protams, kas par medībām bez pārtikas rezervēm! Gatavojoties medībām, Toļiks savai sievasmātei lika cūku nokaut. Pusi lopa paņēmām līdzi. Šašlikiem. Es savukārt gādāju par sildošās dziras krājumiem. Sarūpēju divas trīslitru burkas un vēl tikpat liela tilpuma burku ar jaunajiem skābētajiem gurķīšiem.
Agri no rīta izbraucām uz pīļu medību vietu. Kad laimīgi tikām ezera krastā, vispirms nolēmām ieturēties. Iekūrām ugunskuru, uzcepām šašliku, iemalkojām sildošo dziru. Tad vajadzēja tā kā drusku nosnausties. Pamodos no zalvēm. Bija skaidrs – sezona ir sākusies. Paķēru abus savus vectēva naganus, gribēju šaut gaisā, bet… nevaru. Attapos, ka ieroči jāiztīra. Steigā izjaucu abus naganus. A tie sarūsējuši. Ieraugu – arī munīcijas nav. Nometu ieročus turpat pie ugunskura. Modināju Toļiku. Sak’, ņemam tavu bisi, šaujam gaisā.
A Toļiks tik pagriežas uz otriem sāniem un krāc tālāk. Kā sacīt jāsaka, svaigā gaisā dikti saguris un miegs nāk varen labi.
Pakampu es Toļika bisi un basām kājām bridu ezerā. Kā sacīt jāsaka – tuvāk pīlēm. Gaisā tās nemanīja, nolēmu, ka laikam slēpjas meldros. Saucu šām: “Ei, jūs, pīles, a nu ka nāciet ārā, citādi būs slikti!” A šīs mēda mani: “Pē, pē…” Galīgi apskaitos. Iekliedzos: “Brīdinu pēdējo reizi, ja nenāksiet ārā ar labu, tad šaušu. Skaitu līdz trīs, nu, labi, līdz desmit. Ja nepacelsities spārnos, tad to vairs nedarīsiet nekad.” Sāku skaitīt. A šīs nerādās. Tikai pēkšķina. Pie šitādas neklausīšanas, ziniet, neesmu radis. Gan ģimenē, gan kaimiņattiecībās, ziniet, man ir kārtība. Kā es pasaku, tā notiek. Visi pa stīdziņu man staigā. Bet te, saproties, kaut kādas pīles ņem un mani ignorē. Šaut tomēr neuzdrošinājos, ziniet, esmu tāds svētdienas mednieks, dabas un dzīvnieku draugs. Man jau patiesībā svarīgs tikai process, nevis gaļa. Protams, es neatsakos arī no gaļas. Bet, godīgi sakot, līdz šim nevienu vēl neesmu nošāvis… Tāpēc, ka šāvējs švaks.
Tā nu ar rēcienu es metos iekšā meldros. Gribēju, kā sacīt jāsaka, paņemt tās pīles uz izbrīna. Piespiest, kā saka mīlēt Raini, debesis un mani, bet… atskanēja šāviens. Aiz meldriem bija stāvējis mednieks. Ar svilpīti mutē. Tā viņš bija centies pievilināt pīles. Johaidī! Izbīlī par manu uzbrukumu viņš izmisumā šāva. Un trāpīja man fufaikā. Tā man, ziniet, vectēva fufaiciņa, ūdens necaurlaidīga, gandrīz vai bruņu veste. Skrotis palika tajā, mani neskarot. Bet es, vai ziniet, jutos kā pīle. Maza un ievainojama. Aukšpēdus iekritu ūdenī. Mednieciņš metās mani glābt. Pārējo atceros kā pa miglu. Ātrā palīdzība, mākslīgā elpināšana. Toļika šņuksti un čuksti par to, ka manus naganus esot paspējis noslēpt drošā vietā, tālu no nevēlamām acīm, bet bise noslīkusi ezerā. Un tomēr viņas lidos! Tā es teicu policistam. Un viņš nosmīnēja ūsās.
