Lai kā gribētos, bioloģiskajiem vecākiem ne vienmēr izdodas saglabāt ģimeni, kur saskanīgi augt un attīstīties atvasītēm. Veidojas jaunas savienības. Ģimenēs ienāk patēvi un pamātes, kas liek domāt, kādu attiecību modeli izvēlēties.
Neesi man nekāds tētis!
«Kamēr mēs ar Daini vēl tikai satikāmies, viņa attiecības ar manu dēlu, kuram tolaik bija astoņi gadi, bija labas un draudzīgas. Situācija uz slikto pusi mainījās, kad nolēmām dzīvot kopā. Savu roku pielika arī mana mamma. Dainis par mani ir krietni jaunāks, bet, mammasprāt, ja sieviete paliek kopā ar jaunāku vīrieti, tas liecina par viņas samaitātību. Pret mums nostājās visa ģimene, ieskaitot dēlu. Tikai trīsgadīgā meitiņa spēja pieņemt manu draugu,» stāsta Anda.
Atskatoties uz četriem kopā pavadītajiem gadiem, viņa secina, ka abi ar Daini, cīnoties par savu tuvāko cilvēku atzinību un respektu, «izēduši puspudu sāls». Pirmkārt nācies pierādīt, ka viņu attiecības tomēr ir nopietnas un netaisās izčibēt, piedzīvojot pirmos pārbaudījumus. Ar mammas dzēlīgajām piezīmēm varēja tikt galā itin viegli – vienkārši neņemt tās galvā. Nevajadzēja taču ar viņu dzīvot zem viena jumta. Ar dēlu gan. Taču viņš bija burtiski piesūcies ar vecmāmiņas padomiem, ka Dainis viņam nav nekāds tēvs un tāpēc nav jāklausa, ka mamma ir apmāta un nesaprot, ko dara, ka drīz tāpat viss beigsies. Puikam šie uzskati bija arī izdevīgi, jo straujiem soļiem tuvojās dumpinieciskais pusaudža vecums. Sakārtot savu istabu, iznest atkritumus, nomazgāt
traukus – kāpēc viņam tas būtu jādara un jāklausa Dainis?! Lai raujas pats! Tas nekas, ka viņš noguris atnācis mājās no darba.
«Dēls palicis kā tāds zaldātiņš – «jā!», «nē!», «darīšu!», «nedarīšu!». Tā viņi plēšas, un es pa vidu. Parasti gan nostājos Daiņa pusē – galu galā jāklausa pieaugušie. Taču gadās, ka viņš kļūst pārāk uzstājīgs un prasības pārspīlē. Tad aizstāvu dēlu, bet draugs uz mani dusmojas,» brīžam sarežģīto attiecību rēbusu atklāj Anda. Jāsaka gan, ka spriedze abu viņas dzīvē svarīgāko vīriešu starpā pēdējā laikā mazinājusies. Cik ilgi var karot! Turklāt puika sapratis, ka Dainis, kurš ir tikai desmit gadu par viņu vecāks, nav nekāds despots, kāds, dzērumā iekaustot, mēdza būt viņa bioloģiskais tēvs. Ar Daini var aprunāties, palūgt padomu mājas darbos. Arī vecmāmiņa vairs nav tik skeptiski noskaņota pret savu znotiņu, kurš neatsakās viņai saskaldīt malku un iztīrīt kūti. Pārbaude, šķiet, būs izturēta.
Pieauguši dēli
«izēd» pamāti
To gan nevar sacīt par Zaigu, kura tā arī netika galā ar sava drauga jau pieaugušo dēlu nievājošo attieksmi. Ilmāra mājās viņa ienāca, atsaucoties uz sludinājumu, ka vīrietis pusmūžā meklē krietnu, labestīgu sievieti, kura palīdzētu ne vien remdēt vairāk nekā desmit gadu vientulību kopš sievas nāves, bet arī saimniecībā. Ilmāru uz to bija mudinājuši draugi un kaimiņi – cik ilgi var dzīvot kā vientuļš vilks, pats mazgāt, vārīt, gludināt un vēl apdarīt lauku darbus! Puiši, kuriem tolaik vēl nebija savu ģimeņu, zemnieku saimniecībā gan padarīja lielāko tiesu. Taču vajag arī ko pašam priekš sirds!
Tomēr tieši 18 un 22 gadus vecie Ilmāra dēli izrādījās lielākais klupšanas akmens viņa un Zaigas tikko plaukušajās attiecībās. Viņi tā arī nespēja ielaist savās mājās svešu sievieti. Tāpēc jaunie vīrieši «jaunizcepto» pamāti (Ilmārs un Zaiga nebija oficiāli precējušies) ignorēja, nesarunājās ar viņu, atteicās ēst Zaigas pagatavoto maltīti, visādi zobojās, līdz sieviete neizturēja un pieprasīja Ilmāram attiecībās pusgada pauzi. Pēc tās pāris gan atkal sagāja kopā. Taču abu mīlestība izrādījās vājāka par Ilmāra dēlu nevēlēšanos samierināties ar vēl vienu «konkurentu». Tā Zaiga aizgājusi ar savu sainīti pār plecu. Ilmārs pakaļ nav skrējis. «Varbūt tā arī labāk – vismaz neviens neregulēs,» viņš tik noteicis. Vīrietis joprojām dzīvo viens, kaut dēli jau nodibinājuši savas ģimenes un uzbūvējuši sev mājas.
Sarežģījumi, visticamāk, būs
Situācijas, kad bioloģiskie vecāki kādu iemeslu dēļ aizgājuši katrs uz savu pusi un nodibinājuši jaunas attiecības, kurās ir bērni, vienmēr nemēdz veidoties gludi un mierpilni, atzīst psiholoģe Ilze Āna. Tas atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Piemēram, cik vecs ir bērns, kad ģimenē ienāk pamāte vai patēvs. Vai viņiem kopā ar partneri (bioloģisko vecāku) nākas audzināt zēnu vai meiteni. Kā šajā procesā iesaistās īstais tētis vai mamma. Šie gadījumi ikreiz ir specifiski un individuāli. Tomēr pieaugušajiem vienmēr būtu jāpatur prātā lielais mērķis – izveidot labas, saskanīgas un mīlestības pilnas attiecības, jo tikai tādā ģimenē bērns var izaugt laimīgs un pilnvērtīgi fiziski un emocionāli attīstīties, norāda psiholoģe.
Nav iespējams izkonkurēt
bioloģiskos vecākus
Taču tā vietā bieži vien sākas neveselīga konkurence, cīņa par uzmanību un varu, sāncensība, manipulēšana, atriebība un citas nejaukas izpausmes, «kā tu viņam to un šito, bet man nekā». To vajadzētu pamanīt pēc iespējas ātrāk un nocirst jau saknē, mudina I.Āna.
«Vēl trakāk, ja pamāte vai patēvs sāk cīnīties un sacensties ar bērna bioloģisko tēvu vai māti. Nav taču jāizkonkurē tā sieviete vai vīrietis! Bioloģiskie vecāki bērnam ir vienīgie uz šīs saules. Atkarībā no vecuma audžubērnam vari kļūt vien labs draugs un līdzbiedrs,» raksturo psiholoģe, piebilzdama, ka šāda sāncensība bieži pāraug lutināšanā. Tā savukārt ātri vien izraisa to, ka pabērns sāk manipulēt ar savu pamāti vai patēvu. Pasliktinās uzvedība. Viņš ļoti labi jūt, ka ir kļuvis nevis par mērķi, bet līdzekli pieaugušo savstarpējos cīniņos.
«Ģimenē sākas sliktas lietas. Pat līdz dažādām riebeklībām no bērna puses. Savukārt vecāki baidās par to runāt. Taču būtu ļoti labi apsēsties un situāciju pārrunāt kā jebkuru ar bērna audzināšanu saistītu jautājumu. Pats svarīgākais ir nepieļaut neuzticēšanos. To, ka veidot attiecības ar bērniem nebūs vienkārši, vajadzētu saprast uzreiz. Tas nav vienkārši arī bioloģiskā ģimenē. Ja ienācis patēvs vai pamāte, būs jāiegulda nedaudz vairāk darba, izpratnes un pacietības,» atzīst Ilze.
Mīlestība vienā dienā nerodas
Psiholoģe atgādina, ka jaunajā ģimenes modelī nekādā ziņā nevajadzētu notikt cīņai par mīlestību. Pirmkārt tās ir pēc satura atšķirīgas mīlestības, kā mīl bērnu un pieaugušo. Turklāt šīs siltās jūtas nevar iegūt uzreiz.
«Varam veidot labas un jaukas attiecības, bet mīlestība ir jāiemanto. Bērns var sacīt: Tu mani nemīli kā mana mamma. Nu, protams! Man uzreiz arī nav jāmīl. Toties es mīlu tavu tēti. Varbūt vēlāk mūsu attiecības pāraugs ļoti ciešās jūtās, pieķeršanās un mīlestības izpausmēs. Mīlestība taču neveidojas vienā dienā,» tēlo I.Āna.
Viņa piebilst, ka vadošā un noteicošā loma ar bērniem saskanīgu attiecību veidošanā gan pieder vīrietim. «Sievietei vairāk piemīt beznosacījuma mīlestība. Taču – kas notur kārtību? Nosacījumi! Skaidro rāmi pasaka vīrietis. Neesmu nekādi noskaņota pret sievietēm. Mēs noturam citas stabilas lietas, piemēram, emocionālās vērtības,» raksturo psiholoģe, aicinot sekot cilvēkā ieliktajai dabai.
Audzināšanas nosacījumi nemainās
Attiecību veidošanā nedrīkst arī ignorēt faktu, ka bērns pārbaudīs ģimenē ienācēju, vai viņam var uzticēties, kā arī mēģinās izšūpot pieaugušo savienību. Taču, ja jūtas tēva un pamātes vai mammas un patēva starpā ir gana stipras, nekas nevar notikt.
Svarīgs faktors ir arī audzināšana. «Ja pieaugušie nolemj, ka dzīvos kopā un audzinās bērnus, audzināšanas nosacījumi paliek tādi paši kā bioloģiskajā ģimenē. Juceklis sākas, ja nedefinē, kurš par ko atbildēs. Jāsadala pienākumi un uzdevumi. Bērnam jāzina savs rāmis!» vēlreiz atgādina I.Āna.
